Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas process

Lai saprastu, kā darbojas tā vai cita organizācija, ir jāizskata, kas, kad, kā un kādus lēmumus pieņem, un Eiropas Savienība nav izņēmums. Latvija cenšas iestāties ES, tāpēc tās iedzīvotājiem būtu jāizprot ES darbošanos pamatprincipus, tajā skaitā arī lēmumu pieņemšanas procesu, jo šis faktors ir viens no noteicošajiem. Diemžēl ļoti nedaudzi cilvēki var kaut ko pateikt par ES; ir arī tādi, kuri vispār nezina kas tā ir par Eiropas Savienību, tāpēc ir svarīgi izglītot sabiedrību šajā jomā. Šīm nolūkam ir izveidotas vairākas organizācijas un vairāki cilvēki nodarbojas ar šo problēmu. Šīs darbs ir neliels ieguldījums šajā procesā.

Darba mērķis ir aprakstīt Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas procesu.

 apskatīt, kādi lēmumi tiek pieņemti Eiropas Savienībā;

Darba rakstīšanai tika izmantoti dažādi avoti, galvenokārt pasaules tīmekļa materiāli (World Wide Web Internet).

Lielas problēmas radās ar terminoloģiju, jo latviešu valodā tā vēl nav galīgi izstrādāta, bet lielāka daļa materiālu bija angļu valodā, tāpēc nācās izmantot Tulkošanas un terminoloģijas centra izdoto materiālu " Eiropas Kopienas Dibināšanas Līguma termini", kā arī darba autora tulkojumu. Lai nerastos pārpratumu tieši šī faktora dēļ, darbā arī ir doti nosaukumi un termini angļu valodā.

Eiropas Savienības (ES) lēmumu pieņemšanas procesu pazīst kā ļoti sarežģītu. Ir strikti norunāts, kādus lēmumus, kas un kādā kārtībā izskatīs. Daudzi autori atzīst, ka tikt skaidrībā pilnīgi, kas un kādus lēmumus pieņem, ir ļoti grūti, jo eksistē vairākas procedūras, un katrā procedūrā ir vairākas "jā nē" saiknes.

Kopumā visu lēmumu pieņemšanas procesu var raksturot kā trīs galveno institūciju sadarbību, proti, Eiropas Komisijas (tālāk tekstā Komisija), Eiropas Parlamenta (tālāk tekstā Parlaments) un Eiropas Savienības Ministru Padomes (tālāk tekstā Padome) sadarbību.

Romas līgumi (tālāk tekstā RL) nosaka, ka Komisija izvirza priekšlikumu un Padome lemj pēc konsultācijas ar Parlamentu. Taču gan ES Līgums (tālāk tekstā TEU), gan Vienotais Eiropas Līgums (tālāk tekstā SEA) paplašināja Parlamenta lomu lēmumu pieņemšanas procesā un tā ietekmi gan uz priekšlikuma izvirzīšanu, gan uz lēmuma pieņemšanu. Tagad ļoti daudzās jomās Parlaments un Padome lemj kopā (piemēram, koplēmuma procedūra) [12].

Retos gadījumos lēmumu pieņem tikai viena institūcija, piemēram, Komisija, bet lielum lielajā vairākumā gadījumu ES likumdošana ir divu vai vairāku institūciju mijiedarbības un dialogu rezultāts:

 Komisijai ir iniciatīvas tiesības un tā izvirza priekšlikumus;

 Padome ir tā institūcija, no kuras, ar nelielām atkāpēm, ir atkarīgs priekšlikuma liktenis (pieņemšana, labošana, noraidīšana);

 Parlamenta loma ir atkarīga no piemērojamas procedūras un tā var svārstīties no konsultatīvās līdz pat veto tiesībām;

 par daudziem lēmumu projektiem izsakās Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (tālāk tekstā ESLK) un Reģionu komiteja (tālāk tekstā RK). Šīm komitejām ir konsultatīvā loma. Bez tam, var tikt konsultētas arī citas institūcijas.