Ļoti daudz cilvēku Latvijā cieš neremdināmas sāpes. Pārsvarā – 54 procentos gadījumu – tie ir cilvēki, kuri nedziedināmi slimi ar vēzi.
Vai eitanāzija ir vienīgais risinājums cilvēkiem, kuri mokās? Ir arī neliels skaits pacientu, kas eitanāziju atzīst par labu un humānu līdzekli aiziešanai no šīs saules. Bet vai nav tā, ka eitanāzija ir pēdējais, par ko vajadzētu domāt? Spert soli, lai apzināti nogalinātu cilvēku, – manuprāt, tas nozīmētu izlaist dažus laukumiņus uz spēles galda un it kā nejauši, it kā nemanot pasoļot tiem garām. Ir izdevīgi nepamanīt laukumu ar uzrakstu – «Pretsāpju līdzekļi pacientiem nepieciešamajā daudzumā». Daudzi pacienti lieto neefektīvus sāpes remdinošus līdzekļus, jo dārgos nevar atļauties, bet ārstiem kvalitatīvi palīdzēt slimajam liedz kvotas... Esot šādā situācijā, protams, vienīgais, kas pacientam, kurš mokās, agrāk vai vēlāk iešaujas prātā, ir kaut kur dzirdētais vārds «eitanāzija». Sak’ tā nemocīšos es pats un nebūšu par apgrūtinājumu saviem tuviniekiem. Cilvēkam, kurš pieradis būt sociāli aktīvs, strādāt un gādāt, apzināties, ka slimība un sāpes ir tās izjauc visu viņa dzīvi, ir mokoši. Viņš neko tā īsti nevar plānot un paredzēt, jo ļaunais murgs – sāpes –tagad valda pār dzīvi.
Manuprāt, eitanāziju vajadzētu atļaut tikai gadījumā, kad cilvēks ir saņēmis viskvalitatīvāko viņam nepieciešamo ārstēšanu. Un vienīgi tajā brīdī, kad vairs nav nekā, kas spētu palīdzēt, var piesaukt šo vārdu...
Tomēr līdz risinājumam, kad tik augsta līmeņa slimnieku aprūpe būs arī Latvijā, laikam vēl tāls ceļš mērojams. Ārsti ir pret eitanāzijas legalizāciju. Pat tad, ja tā kādreiz pie mums tiks legalizēta, cerams, ka katrs gadījums tiks izskatīts ļoti individuāli.
