Ekoloģiskā apdrošināšana

Ārzemju praktikā ar ekoloģisko katastrofu apdrošināšanu saprot potenciāli bīstamo objektu īpašnieku atbildības apdrošināšanu gadījumos, kad pret viņiem tiek celta prasība no trešo pesonu puses sakarā ar tehnoloģisku avāriju vai katastrofu. Konkrētāk tas nozīmē visaptverošu atbildību gadījumā, ja nodarīts kautējums cita mantai , apkārtējai videi vai trešo personu īpašumam. Apdrošinātājs atlīdzinās zaudējumus kas noticis juridiskām vai fiziskām personām gadījumos kad katīgās vielas iedarbojas uzcolvēkim vai vidi un dabu, gaisu, ūdeni vai ūdenskrātuves. Apdrošināti tiek nekustamā īpašuma zaudējumi, kas izriet no konkrētās avārijas seku likvidēšanas procesa gaitā, kā arī uz ražošanas tehniku un saimnieciskās darbības traucējumiem un tiesības lietot ūdens transportu.

Sava īpašuma apdrošiāšana, kas saitīta ar ekoliģisko piesārņojumu, radās ap 1960. Gadiem, kad apdrošināsānas polises bija virzītas uz avāriju un citiem neparedzētiem gadījumiem, kas saucās kā “gadījums, kad notiek ilgstoša un atkārtota iedarbība, kuras rezultātā notiek personas vai īpašuma bojājums un tas ir noticis negadījuma vai neapzinātas rīcības rezultātā”. Sīs polises faktiski bila kā licenze kādas noplūdes vai cita veida katastrofas gadījumā.

Mūsdienu literatūrā ir izveidojies nedaudz cits priekštats par ekoloģisko apdrošināsanu. Tās definēšana notiek ļoti konkrētos gadījumos un tiek iedalīta ļoti konkrēti. Apdrošināšana tiek iedalīta pēc procesiem, kas notiek apkārtējā vidē, pēc kaitīgo vielu nokļušanas tajā, kā arī citos gadījumos.

Apkārtējās vides apdrošināšana orientējas uz riskiem, kuru izcelsmi bieži ir grūti noteikt, tas nozēmē, novērtēt un adekvāti rīkoties un savlaicīgi izstrādāt tiem pretdarbību, kā arī iepriekš aprēķināt iespējamos zaudējumus. Ja risku apskata kā “matemātisku funkciju, kas nosaka un aprēķina zaudējumu apmērus, riska modeļus un to struktūru”, tad tō lielums prakstiski ir atkarīgs no pieciem galvenajiem lielumiem:

Izveidost tādu funkciju vai matamātisku modeli, kas objektīvi un patiesi apreķina iespējamos ekonomiskos zaudējumus, ir tik pat kā neiespējami. Bet tas arī nav īpaši vajadzīgs, jo tas nav iepējami. Vajag izveidot visiem pieņemamu (mūsu gadījumā apdrošinātajam un apdrošināšanas kompānijai)ekoloģisko katastrofu zaudējumu noteikšanas metodiku.

Apkārtējās vides piesārnojuma specifika ir saistīta ar to ka tās sekas un ilglaicīga iedarbība uz apkārtējo vidi ir neizmērojami.Tajā pat laikā patstāvīga kaitīgo vielu izplūšana daudzumos, kas stipri pārsniedz pieļaujamās normas, var kvalificēt pēc tās rezultātiem, kas nodarīti apkārtējai videi. Tas dos iespēju runāt par specifiskām, tehniskām un daudzuma noteikšanas metodēm, kas ir raksturīgas apkārtējās vides piesārņojumam avārijas gadījumos.Lai gan situācijas varbūtība, ka gadījumos kad piesārnojums uz apkārtējo vidi strikti ieklaujas mūsdienas praksē fiksētos rāmjos, ir ļoti niecīgs.

1. Kāda ir varbūtība , ka dotajā objektā, kas ir iekļauts kopējā ekoloģisko avāriju apdrošināšanas sistēmā, notiks ekoloģiskā avārija;

2. Kāsi ir iespējamie ekonomiskie un citi zaudējumi ekoloģiskās avārijas gadījumā.

Ekoloģiskās apdrošināšanas auditam, tajā formā kā autors to apskata, var pieiet no dažādām metodēm.