Ekonomiskā noziedzība

“Balto apkaklīšu” noziedzības būtība ir saistīta ar likumpārkāpumu kompleksiem, kurus izdara personas ar augstu sociālo un dienesta statusu un kuri ir saistīti ar viņu profesionālo un dienesta darbību. Amatpersonu noziegumi ietekmē arī sabiedrības uzticību valsts pārvaldes sfērai.

M.Klainards 2.pasaules kara laikā ASV, pētot melnā tirgus problēmas, konstatēja, ka radušies finansiālie zaudējumi vairākkārt pārsniedz zaudējumus, ko rada vispārējie noziegumi. Šis pētījums neapšaubāmi rāda, ka vislielākos materiālos zaudējumus rada tieši ekonomiskā noziedzība un cik ekonomiskā noziedzība ir bīstama, tieši savu seku dēļ.

Pazīstamais Zviedrijas kriminologs B.Sveņsons ekonomiska rakstura noziegumus formulē kā ilgstošu savtīga rakstura nodarījumu, kurš tiek veikts saimnieciskās darbības ietvaros.2 Savukārt Krievijas kriminologi dod jēdziena “ekonomiskā noziedzība” plašāku skaidrojumu. Viņi atzīmē, ka ekonomiskā noziedzība ir savtīgu noziedzīgu darbību kopums, kuras vērstas pret saimnieciskajā darbībā izmantojamo īpašumu, ekonomisko procesu pārvaldes kārtību un personas ekonomiskajām tiesībām, kuras veic personas, kas izpilda noteiktas funkcijas ekonomisko attiecību sistēmā. Tomēr šajā jēdziena izklāstā negribētu piekrist tam, ka ekonomiskos noziegumus izdara personas, kuras “izpilda” (veic) noteiktas funkcijas ekonomisko attiecību sistēmām, jo, piemēram, krāpšanu vai viltotas naudas izgatavošanu var (kā arī izdara) veikt personas, kuras nav šajā statusā.

Ekonomiskai interpretācijai ir divas pieejas. Viena no tām par noziegumiem ekonomikā atzīst jebkuru mantisku noziegumu (zādzību, laupīšanu, krāpšanu, piesavināšanos, bankrotu, kukuļošanu u.c.).

Šie nodarījumi ietekmē indivīda, uzņēmuma vai korporācijas materiālo stāvokli un līdz ar to sabiedrības ekonomiku kopumā.

Otra virziena piekritēji par noziegumiem ekonomikā atzīst tikai tos nodarījumus, kas skar tautsaimniecības vai valsts kases intereses. Pie šiem noziegumiem pieskaita kukuļošanu, nodokļu nemaksāšanu, bankrotu, kredītsaistību, grāmatvedības noteikumu neievērošanu u.c.

Runājot par ekonomisko noziedzības kriminoloģisko raksturojumu nāksies saskarties ar tādiem raksturojuma elementiem, kā struktūru zaudējumiem, noziegumu izdarījušo personu raksturojumu, kā arī, saskarties ar statistiku. Tomēr vispirms der atzīmēt, ka ekonomiskai noziedzībai ir liela latentitāte, tāpēc statistikā izmantotie skaitļi nenosaka ekonomiskās noziedzības patieso stāvokli, kas būtiski ietekmē ekonomisko noziegumu cēloņu noteikšanu un saimnieciska rakstura likumpārkāpuma veidošanās mehānisma apzināšanu. Tādejādi ekonomisko noziegumu cēloņi un veidošanās mehānisms tiek noteikts intuitīvi, balstoties uz analoģijas principa.1 Tomēr daudz mazāka latentitātes pakāpe ir atsevišķiem noziegumiem, kuri parādījušies samērā nesen, pārejas periodā (90 tajos gados), kura laikā tika atklātas jaunas iespējas, kā noziedzīgā ceļā iedzīvoties. Piemēram, krāpšanas nolūkā dabūt bankas kredītu, iedzīvotāju noguldījumu pieņemšanu apsolot tiem maksāt augstus procentus. Samērā zema latentitāte ir tādam bīstamam noziegumam, kā naudas viltošana. Latentitāti ietekmē arī tas, ka ekonomiska rakstura noziegumus, tādi kā, saimnieciskie noziegumi un noziegumi uzņēmējdarbības sfērā, galvenokārt fiksē un atklāj revīzijās un finansu pārbaudēs, kuras veic Valsts ieņēmuma dienests (finansu policija) vai ekonomiskā policija.

Ekonomiskajiem noziegumiem, kas fiksēt kopš deviņdesmito gadu sākuma, ir visai savdabīgas tendences. Tā 1991.gadā, tika reģistrēti 1455 ekonomiskie noziegumi, bet līdz 1994.gadam bija vērojama samazināšanās tendence (1992.g. 1169; 1993.g. 899; 1994.g. 860 reģistrēti ekonomiskie noziegumi). Turpretī no 1994.gada līdz 1997.gadam ekonomisko noziegumu skaits ir dubultojies (1997.g. 1749).