Elektroniskās skaitļošanas mašīnas

Tālākā skaitļošanas attīstība, visticamāk, attiecās uz laika posmu, kad cilvēce iepazīstas jau ar ražošanas formām, piemēram, zvejniecību un medniecību. Maz pamazām veidojās pirmatnējā kopienu iekārta, kurā jau attiecīgi tiek dalīta pārtika, apģērbs, ieroči. Visi šie apstākļi piespieda cilvēku uzskaitīt kopējo īpašumu, ienaidnieka spēkus, ar kuriem jācīnās par jaunu teritoriju iegūšanu, cik priekšmetu iemainīts, cik daudz pircēju palicis parādā, u. c. Līdz ar to sāka attīstīties arī skaitļu simboliskie “pieraksti”. Skaitļu pierakstam sākumā izmantoja vienāda lieluma nūjiņas, kuras sasēja kūlīšos. Faktiski tas bija piekārtojums – katram priekšmetam tika piekārtota viena nūjiņa. Nākamais solis piekārtojuma vienkāršošanā bija jau tuvāks skaitļu simboliskajam pierakstam – iegriezumi nūjiņās vai kokos, plāksnītē ievilktas svītriņas, virvē iesieti mezgli, kaudzītē salikti akmentiņi vai gliemežvāki u. c. Mezgli virvēs bija dažādi gan pēc izskata, gan nozīmes. Mazs mezgliņš nozīmēja vienu, liels – piecas vai septiņas vienības. Mezgli varēja būt arī dubulti (mezgls uz mezgla), trīskārtīgi vai četrkārtīgi. Ir zināms, ka senatnē daudzas tautas izmantoja virves, lai ar mezglu palīdzību tajās atliktu skaitļus, piemēram, senie Peru iedzīvotāji, inki, Ziemeļķīnas iedzīvotāji, tibetieši, Rjukju salu iedzīvotāji u. c. Ķīnas senie filozofi Laodzi un Čžuandzi, kas dzīvoja 5.–6. gs. p. m. ē., raksta par šādu skaitļu atlikšanas tehniku Ķīnā. Ir pamats domāt, ka no šādām virvēm vēlāk radās skaitāmie kauliņi. Vairākas tautas mezglu siešanu virvēs lietoja vēl pagājušajā gadsimtā.

Gan japāņu, gan ķīniešu skaitīkļiem stieplīšu skaits var būt dažāds, tāpat kā materiāls, no kā izgatavo skaitīkļus: sākot ar bambusu un beidzot ar ziloņkaulu.

17. gs. fiziķi un astronomi sāka risināt problēmas, kas prasīja sarežģītus matemātiskus aprēķinus. Šī darba atvieglošanai bija nepieciešamas mašīnas, ar kurām varētu īsā laikā izdarīt aprēķinus ar augstu precizitāti.

Vācu matemātiķis Vilhelms Šikards 1693. gadā izgudroja skaitļošanas mašīnu, kas varēja izpildīt četras aritmētiskās darbības. Bet 1642. gadā daļēji izgatavotais šīs mašīnas modelis sadega ugunsgrēkā. Nav zināms, vai tika izgatavots cits modelis. Šikardu var uzskatīt par vienu no skaitļošanas mehanizācijas aizsācējiem, bet ne par pirmās mehāniskās skaitļošanas mašīnas izgudrotāju, jo neviens viņa mašīnu nav redzējis, tā lietošanā neieviesās un neietekmēja turpmāko skaitļošanas mehanizāciju.

1642. gadā deviņpadsmitgadīgais franču matemātiķis Blēzs Paskāls konstruēja pirmo praksē izmantoto mehānisko skaitļošanas mašīnu „ Paskalīna ”. Ar to varēja izpildīt tikai saskaitīšanas un atņemšanas darbību.

1694. gadā vācu matemātiķis Gotfrīds Vilhelms Leibnics konstruēja skaitļošanas mašīnu ar plašākām darbības iespējām, lai zinātniekiem atvieglotu apnicīgo skaitļošanu. Ar Leibnica mašīnu varēja izpildīt visas četras aritmētiskās darbības un arī aprēķināt kvadrātsakni. Bet arī šī mašīna nevarēja apmierināt matemātisko aprēķinu pieaugošās prasības. Nepagāja ne simts gadu, kad atkal rādās nepieciešamība pēc vēl jaudīgākas skaitļojamās mašīnas.

Blēzs Paskāls dzimis Klermonferānas pilsētā. Pēc mātes nāves Blēzs ar tēvu Etjēnu Paskālu pārcēlās uz Parīzi, kur tēvs nodarbojās ar fiziku un matemātiku un sasniedza šajās nozarēs ievērojamus panākumus. Tēva interesi par fiziku un matemātiku ļoti ātri mantoja viņa dēls Blēzs, kurš jau kopš bērnības izcēlās ar neparastām dotībām šajās zinātņu nozarēs. Zināms, ka 16 gadu vecumā Blēzs Paskāls uzrakstīja ļoti vērtīgu darbu par koniskajiem šķēlumiem. Šo darbu augstu novērtēja tā laika ievērojamie matemātiķi Renē Dekarts (René Descartes) un Žerārs Dezargoss (Gérard Désargues). Paskāls savu mašīnu sāka veidot 1640. gadā. Septiņpadsmit gadīgais jauneklis ļoti vēlējās atvieglināt darbu finansu darbiniekiem (to vidū arī savam tēvam). Jau pēc nedaudz mēnešiem bija gatavs pirmais modelis, kurš tomēr izrādījās neveiksmīgs. Jauneklis turpināja pilnveidot savu mašīnu. Tās darbojošais modelis bija gatavs 1642. gadā, taču arī tas neapmierināja jauno, talantīgo konstruktoru, tāpēc viņš turpināja strādāt pie jauna modeļa konstruēšanas. Beidzot 1645. gadā aritmētiskā mašīna, kā to nosauca pats B. Paskāls, jeb Paskāla ritenis, kā to nosauca tie, kuri bija pazīstami ar jaunā zinātnieka izgudrojumu, bija gatava. (pielikums nr.8)