Emirisms un racionālisms

Cilvēki kā subjekti dzīvo telpās, kuras ir aizpildītas ar dažādiem objektiem un citiem subjektiem. Dzīves laikā mēs domājam, darām, skrienam, raudam, priecājamies, slimojam, mēs veidojam dzīvi un izdzīvojam to – gan savu, gan apkārtējo. Bieži vien cilvēki mēdz teikt, ka dzīve aizskrien acumirklī, bet vai kāds šajā momentā domā, ka katra situācija noved pie citas, ka katrs notikums liek virzīties mums uz priekšu, ka dzīve mūs katru brīdi iemāca ko jaunu, liek apjaust kaut ko nesaprotamu – gūt pieredzi?

Kas ir Patiesība un Īstenība un kuram tā ir? Mūžīgais jautājums, uz kuru atbilde diez vai tik drīz tiks rasta, un vai vispār tā tiks rasta....

Manis aprakstītās zinātnes palīdz izprast pasaulīgo. Empīrisms un Racionālisms apraksta to katrs no sava zinātniskā viedokļa.

F. Bēkona lozungs: zināšanas ir spēks, spēks ir zināšanas.

Zināšanas, kuras nevar pārbaudīt pieredzē, pēc empīriķu uzskatiem nav drošticamas. Cilvēks var droši zināt tikai to, ko viņš pats var pārbaudīt. Jāfiksē novērojumi, jāuztver un jāpakavējas pie dabas parādību vissmalkākajām atšķirībām. Pēc Bēkona domām pastāv divi atšķirīgi meklēšanas ceļi. ”Viens ceļš no sajūtām un atsevišķiem faktiem tūlīt ved pie pašām vispārīgākajām aksiomām (sengrieķu valodā – axiōma – pamattēze, kas ir pamatā citu tēžu pierādījumiem, bet pati netiek pierādīta). No šiem vispārinātajiem atdzinumiem un to neapšaubāmā patiesuma izdara slēdzienu un nonāk pie vidējām aksiomām. Šis ir ceļš, kuru lieto pašlaik. Ejot otru ceļu, aksiomas tiek izsecinātas, nepārtraukti un pakāpeniski paceļoties no sajūtām un atsevišķiem faktiem līdz pašām vispārīgākajām aksiomām. Tas ir pareizs ceļš, bet līdz šim neizmēģināts” (F. Bēkons).

Lai pilnveidotu ceļu uz zināšanu vākšanu, Bēkons izstrādāja indukcijas metodi. Indukcija (no latīņu valodas – inducere ievest), kas palīdz atrast pareizo atbilde, pārbaudot lielu piemēru klāstu. Indukcija tiek lietota pavisam vienkārši: no atsevišķu faktu vai parādību novērošanas pāriet uz vispārīgākiem secinājumiem. Indukcijas metode ir galvenā metode, kas palīdz nonākt pie patiesības.

Piemēram, ir tāds teiciens, ja zvaigznes spoži spīd, tad nākamā diena būs auksta. Tātad ja es redzu, ka zvaigznes spoži spīd un mans draugs arī ir ievērojis, ka zvaigznes spoži spīd, es secinātu, ka rīt būs auksta diena. Tomēr pastāv atklāts jautājums – cik spoži spīdošām zvaigznēm jāpievērš uzmanība, lai droši varētu apgalvot, ka nākamā diena būs auksta? Uz šādu jautājumu empīriķi atbild, ka pie pietiekama (!?) skaita piemēru. Līdz ar to sekojošais piemērs ir populārs ar to, ka viņš atklāj integrācijas metodes vājumu un bezspēcību. „Ikviens kurš aplūko putnus (vismaz Viduseiropā), secina, ka tie visi spēj labāk vai sliktāk lidot. Indukcijas ceļā viņš var secināt: visi putni, kurus esmu redzējis, spēj lidot; es neesmu redzējis nevienu putnu, kurš nespētu lidot. Tātad: visi putni spēj lidot.” Iespējams šāds slēdziens ir pareizs, un rezultāts arī var būt pareizs. Bet indukciju veidojošie konstatējumi (premisas) ir nepilnīgi tādēļ arī aplami. Tomēr novērojumi ļauj secināt, ka pastāv liela varbūtība, kas liecina, ka induktīvā metode parasti neko neļauj pierādīt, bet gan nonākt nedaudz tuvāk patiesībai, taču nekādā gadījumā neļauj to sasniegt.