Emocijas un to ietekme uz bērna attistību

Grupiņā, kurā strādāju, vēroju bērnu un viņu vecāku attiecības, kā viņi ierodas bērnudārzā, kādas sarunas ir viņu starpā, kā atvadās, ar kādām emocijām sagaida vecākus vakar, kā savstarpējā saskarsme ietekmē bērna emocionālo uzvedību. Bērnam, kura māmiņa steidzīgi atvadoties, lai tikai ir miers, kamēr viņa aiziet, sola nākt pakaļ pirms pusdienlaika, bet audzinātājai piemiedz ar aci, tā nebūs, ir milzīgs emocionāls pārdzīvojums, kad māmiņa doto solījumu neizpilda. Varbūt tādēļ viņš ir nomākts, konfliktē ar grupas biedriem, neveicas arī sadarbība ar audzinātāju. Savukārt bērns, kuru māmiņa vai tētis, atvedot uz bērnudārzu, ienāk grupiņā, paskatās, ko bērns dara, parunājas ar audzinātāju un grupas biedriem, uz atvadām izspēlē tikai viņiem diviem piemītošo atvadu rituālu, dienas garumā jūtas laimīgs un mierīgs.

Nereti vecāki brīnās , kāpēc mans bērns ir agresīvs, kāpēc tik bieži slimo. Tad varam secināt, ka vecākiem ir ļoti maz zināšanu par emociju ietekmi uz bērna veselību un attīstību.

Filozofi uzskata, ka cilvēkā ir divas daļas dvēsele un prāts. Ja prāts mums ir dots

no dabas, kurš dzīves laikā ir jāattīsta, tad dvēseles daļa ir balta lapa, kurā dzīves laikā saskarsme ar citiem cilvēkiem, notikumi, pārdzīvojumi ieraksta katram savu tikai sev raksturīgo pamatu cilvēka personības izveidē.

Pirmās emocijas bērns saņem ģimenē no mātes, tēva. Tā ir vide, kurā veidojas bērna emocionalitāte. Tādēļ, manuprāt, svarīgi lai ģimene nodrošinātu pietiekamu emocionālo drošību , atbalstu un mīlestību bērnam. Par to esmu pārliecinājusies strādājot ar trīsgadīgiem bērniem, kā mainās bērna uzvedība , ja ģimenē ir konflikti. Spilgts piemērs bija kāda meitene, kura četru gadu vecumā savā emocionālajā, intelektuālajā, fiziskā attīstībā bija divgadīga bērna līmenī. Parunājot ar pagasta sociālo darbinieku uzzināju , ka meitene pirmos dzīves gadus tika turēta viena atsevišķā istabā redeļu gulta no, kuras tikusi izņemta tikai lai pabarotu un pārģērbtu. Bērns savus pirmos dzīves gadus dzīvojis pilnīgā emocionālajā badā.

Manuprāt, ļoti svarīgi lai vecāki pirmajā dzīves gadā apmierinātu bērna pamatvajadzības, lai būtu pieejami un atsaucīgi kad bērnam tas ir nepieciešams. Piemēram, ja bērns ir paēdis, sauss ar viņu parunājas, noglāsta – bērna emocionālajā pieredzē krājas pozitīvas atmiņas.

Manuprāt, lai veiksmīgi veidotos bērna emocionālā pasaule visas šīs nosauktās pamatemocijas ir jāmāk atpazīt un prast tās pārvaldīt. Bērns nevar dzīvot tikai priekā vai dusmās, bailēs vai ar kauna un vainas izjūtu, manuprāt, tad bērnam veidojas izkropļota emocionālā uztvere.

Domāju ja zemākās bērna jūtas netiek apmierinātas nevar attīstīties nākošā jūtu pakāpe augstākās jūtas. Tas spilgti novērojams pirmsskolas iestādē, kad bērni no nelabvēlīgām ģimenēm ierodas grupiņā. Pirmais ko no rīta viņi meklē grupiņā ir audzinātājas palīgs, kad viņa atnāks, kad būs brokastis, vai varēs dabūt papildporciju. Rotaļas vai draugi paliek otrajā plānā un kad bērns ir sapratis, ka viņa dabiskā vajadzība pēc ēdiena tiks apmierināta vienmēr viņš sāk vairāk pievērsties apkārt notiekošajam, draugiem.