Emocijas un to kvalifikācija

Jau sen zinātnieki pievērsa uzmanību emociju un vispārējā psihiskā stāvokļa nozīmei galvenajos dzīvības procesos organismā. Negatīvās emocijas un pastāvīgās psihiskās traumas atstāj "dziļas rētas" dažādos organisma audos, grauj sirdi un asinsvadus, bojā citus orgānus, izraisa nervu sistēmas un iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības traucējumus, pavājina aizsargmehānismus. 1760. gadā I. Fišers rakstīja, ka "dvēseles miera trūkums ievērojami vairāk saīsina dzīvi nekā visi labvēlīgie faktori, kas to paildzina". Psihiskās traumas, pesimisms, pastāvīgā neapmierinātība, satraukums ir cēlonis vairākām slimībām. Viens no faktoriem, kas saīsina dzīvi, ir tādas jūtas kā bēdas, drūms noskaņojums un skumjas, mazdūšība, skaudība, naids un bailes.

Negatīvo emociju graujošo lomu bioloģiskā eksperimentā pirmo reizi veica jau 11. gs. Avicenna. Viena metiena divas aitas viņš turēja vienādos apstākļos, tikai ar to atšķirību, ka vienas aitas tuvumā piesēja vilku. Tāda dabiska eksperimenta apstākļos aita, kura dzīvoja plēsoņas tuvumā, pārstāja uzņemt barību, sāka novājēt, kļuva vārga un nobeidzās.

Arī cilvēkam negatīvās emocijas, neuzmanīgi izteikts ļauns vai āpvainojošs vārds izraisa smagus pārdzīvojumus un atstāj savas pēdas organismā, dažkārt daudz dziļākas nekā fiziski bojājumi. Un otrādi labs vārds, laba attieksme pret cilvēku mobilizē organisma enerģētiskos resursus un paaugstina darba spējas.

Lai vienmēr uzturētu labu psihisko stāvokli, svarīgi ir atrast sev derīgu un aizraujošu darbu.

Nav neviena piemēra, kur sliņķis būtu nodzīvojis ilgu mūžu. Dzīvojot cilvēkam ir jācīnās pašam ar sevi, un šī cīņa ir visgrūtākā, bet uzvara ir vispatīkamākā.

Labs psiholoģiskais stāvoklis, veselīgs morālais klimats, pozitīvās emocijas izraisa dzīvībai svarīgo funkcionālo sistēmu optimālu darbību, kas sekmē un mobilizē smadzeņu un enerģētisko resursu maksimālu izmantošanu.

Emocionālā stāvokļa pašregulācija tā ir māksla valdīt pašam pār sevi un gudrība, prasme ar mīlestību un dziļu cieņu attiekties pret cilvēku.

K. Izards izdala 9 galvenās emocijas, no kurām katrai ir savs spēks: apmierinājums prieks, interese ažiotāža, distress bēdas, riebums pretīgums, dusmas niknums, nievāšana nicināšana, izbrīns izbailes, kautrība kauns, bailes šausmas.

Uzskata, ka emociju izpausmes objektīvi atspoguļojas organisma veģetatīvajās reakcijās. Tas ir emociju komponents, kas nav atkarīgs no gribas un kopā ar smadzeņu potenciāliem reģistrējas kā "melu detektors", par ko raksta detektīvu izdevumos. Kādas veģetatīvās reakcijas ir raksturīgas emocijām? Pirmām kārtām mainās zīlīšu platums. Bailēs acu zīlītes ir platas. Ļoti bieži emociju gadījumos mainās sejas ādas krāsa. Kauna gadījumā āda piesarkst, bet baiļu nobāl. Stipru emocionālu pārdzīvojumu laikā saraujas matu sakņu gludie muskuļi un parādās zosāda, mati saceļas stāvus. Labi pazīstami ir aukstie sviedri svīšana emociju gadījumos. Šai svīšanai nav termoregulācijas nozīmes. Emocionālā svīšana visizteiktākā ir uz plaukstas un uz pieres. Emocijas ir saistītas ar sirdsdarbības un asinsspiediena izmaiņām. Emociju gadījumā mainās gremošanas orgānu darbība ir kavētas kustības, samazinā siekalu sekrēcija, mute kļūst sausa. Palielinās vielmaiņas intensitāte. Pieaug eritrocītu un limfocītu skaits, palielinās adrenalīna un glikozes līmenis asinīs.