Emociju deficīts

Mēs nemaz nevaram iedomāties kā būtu, ja cilvēkam vispār nebūtu emociju. Tās ir pilnīgi visapkārt mums prieks, smiekli, smaids, sarūgtinājums, dusmas u.c. tas viss, ko mēs redzam cita cilvēka sejā, kad viņš atsaucas uz kaut ko tikko pateikto, redzēto vai dzirdēto. Cilvēka dzīvē ir vajadzīgas gan pozitīvās, gan negatīvās emocijas, jo tās ir savstarpēji saistītas. Ja cilvēka dzīvē nebūs labā, tad viņš nezinās, kas ir sliktais. Un ja viņa dzīvē nebūs sliktā, tad mēs nezināsim, kas ir labais.

Emocijas ir situāciju tiešs pārdzīvojums saistībā ar subjekta vajadzībām. (1.)

„Emocijām ir svarīga loma cilvēku rīcības un uzvedības noteikšanā, jo rīcība ir saistīta ar pārdzīvojumiem.” (1.)

Tātad mūsu jebkurai rīcībai vienas no sekām ir arī mūsu emocijas. Kuras mēs atspoguļojam atkarībā no tā cik konkrētā situācija ir izdevusies vai nē, un ko mēs paši domājam par to, kas notika. Tas kā mēs paši to situāciju vai rīcību pārdomājam un uztveram arī izraisa noteiktās emocijas.

Emociju lietošanu cilvēkam nevar iemācīt, tās nāk automātiski no paša cilvēka iekšējās būtības. Taču apkārtējai videi ir liela nozīme vispār cilvēka attīstībai un arī tam kā mēs protam izmantot to, kas mums ir dots. Vai mēs izrādām savas emocijas citiem vai tomēr esam noslēgti no pārējiem un paturam emocijas pie sevis, domājot, ka labāk būs, ja tikai es tās zināšu. Paša cilvēka personībai un raksturam arī emociju pārbagātībā vai trūkumā ir nozīme, arī noskaņojumam un attiecīgajai apkārtējai videi. Ne visiem mēs gribam izrādīt savas emocijas, un vai arī tas ir vajadzīgs? Es iedomājos par to, ka cilvēki ir gan ekstravertie, gan intravertie. Tie, kuri vairāk dalās pārdzīvojumos ar citiem, un tie, kas labprāt patur visu pie sevis. Arī šeit mēs varam runāt par atkarību no situācijas, jo ne vienmēr ekstravertie arī gribēs ar citiem dalīties savās emocijās un ne vienmēr intravertie visu turēs sevī.

Emociju deficīts apgrūtina mūsu sadarbību un kontaktēšanos ar apkārtējiem cilvēkiem. Jo kā gan es varu sarunāties ar kādu cilvēku, viņam kaut ko stāstīt, vai vienkārši tikties, ja viņš uz manu teiktu nekā nereaģē. Tas nebūt nenozīmē, ka viņam tajā mirklī nav ko teikt, tas nozīmē, ka viņš vienkārši nevēlas dalīties savā pieredzē, vai izteikt man jebkādas emocijas par to.

Ir dažādi faktori, kas, manuprāt, ietekmē emociju deficītu. Ja cilvēkam ir grūti uzticēties apkārtējiem, tad nedomāju, ka viņš lēkās no prieka un uzreiz visu atklās par sevi, ja kāds viņam pajautās: „Kā tu jūties,” cits uz šī jautājuma var atbildēt tikai ar vienu vārdu, bet citam šis jautājums var likties bezgala dziļš un viņš var pat ieslīgt detalizētā stāstījumā par sevi un attiecībām ar pārējiem.