Emociju valoda dzīvnieku un cilvēku pasaulē

Cita svarīga dzīvnieku valodas iezīme ir signālu atkarība no situācijas. Daudziem dzīvniekiem leksikonā ir tikai pārdesmit skaņu signāli, un signālu saturs lielākoties ir varbūtiski atkarīgs no situācijas. Interesanti, ka šai ziņā dzīvnieku valoda ir līdzīga cilvēka emociju valodai, piemēram, izsaucienu “Ak!” mēs taču izprotam tikai no situācijas. Un ko mums izsaka bērna raudas vai smiekli? Tas tāpat kļūst skaidrs no situācijas.

Tādējādi atšķirībā no cilvēka runas, kas spēj nodot bezgalīgi daudzveidīgu un ļoti sarežģītu informāciju, kurai var būt ne tikai konkrēts, bet arī abstrakts raksturs, dzīvnieku valoda vienmēr ir konkrēta, t.i., signalizē par konkrētiem apkārtējiem apstākļiem vai arī par dzīvnieka stāvokli.

Ar to dzīvnieku valoda principiāli atšķiras no cilvēka runas, kuras īpašības nosaka cilvēka smadzeņu ārkārtīgi attīstītā spēja abstrakti domāt.

“Dzirdei viss aizmidzis klusajā dzelmē,” kādreiz rakstīja V. Žukovskis, izsacīdams toreiz valdošo uzskatu, ka jūras dziļumos nav sastopamas nekādas skaņas. Taču akustiskās tehnikas attīstība to atspēkoja. Nolaiduši hidrofonus (tā sauc ierīces, ar kurām noklausās un ieraksta skaņas) ūdenī, pētnieki atklāja, ka “klusuma pasauli” ar skaņām piepilda jūras iemītnieki un vispirms zivis. Piemēram, jūrasgailis “kladzina” un “klukst”, stavrida “rej”, bundziniekzivs no trokšņzivju dzimtas izdod trokšņainas skaņas, jūras vēdzele izteiksmīgi kurkst un “rukšķ”.

Dažu zivju balsis ir tik spēcīgas, ka pat izraisījušas akustisko mīnu sprādzienus; šādas mīnas bija izplatītas otrā pasaules kara laikā, un tās, dabiski, bija paredzētas pretinieka kuģu sagrāvei. Tātad sakāmvārds “mēms kā zivs” tika pilnīgi atspēkots. Tikko cilvēks bija izgudrojis hidroakustisko elektronisko ausi, mēmie sāka “runāt” dažādās balsīs.

Taču daudzas zivis var dzirdēt arī bez jebkādas pastiprinošas tehnikas. Amazoni apmeklēja austriešu bioakustiķis Frīrihs Šallers, kuru pārsteidz “dziedošo” zivju skaņu daudzveidība un skaļums. Viens no tur dzīvojošiem samiem pirarara (nesajaukt ar mazo asinskāro zivtiņu piraņju), kas garumā sasniedz vienu metru un sver līdz simts kilogramiem, izdod taures skaņas, kuras ir līdzīgas ziloņa brēcienam un dzirdamas pat simts metru atstatumā. Šīs skaņas rodas, kad sams pa cieši saspiestām žaunu spraugām izgrūž ūdens un gaisa maisījumu, un tās, kā uzskata, kalpo plēsoņu aizbiedēšanai.

Haraki – galvenā zvejas zivs Amazonē – nārsta laikā, ar muskuļu palīdzību liekot vibrēt peldpūslim, rada ārkārtīgi spēcīgu rūcošu skaņu, kas atgādina motocikla dzinēja darbību. Var iedomāties, kas notiek pie Amazones, kad simtiem haraki tēviņu, nārsta laikā sapulcējušies, iedarbina savus “motociklus”.

Zinātnieki uzskata, ka Amazonē tik daudz dažādu “dziedošu” zivju ir tāpēc, ka šīs upes ūdeņi ir ļoti duļķaini kaļķakmens un trūdvielu piemaisījuma dēļ. Zivju vizuālā saskarsme te praktiski nav iespējama. Tāpēc daba ir šeit izvēlējusies citu ceļu, izstrādādama daudzveidīgu akustisku signalizāciju.

Ir atklāts, ka zivīm ir arī īpašs briesmu signāls. Jūrasgaiļiem, bēgot no ienaidnieka, tā ir kladzinošu skaņu kaskāde. Citi jūrasgaiļi piebalso tai zivij, kas atklājusi briesmas, un visa kompānija, satraukti “kladzinot”, aizpeld prom no bīstamās vietas. Karpu signāls briesmu brīdī ir tarkšķu sērija, ko raida barvedis, kurš pamanījis briesmas. Īsa rīboņa ir upju asaru briesmu signāls laikā, kad tie medī zivju mazuļus. Ļoti daudzveidīgas un tālu dzirdamas ir dažādu zivju balsis nārsta laikā – šīs skaņas izdod tēviņi, lai saaicinātu mātītes nārsta vietās.