Enerģētikas attīstības vēsture

1882. gadā franču zinātnieks M. Deprē pa līdzstrāvas elektropārvades līniju pārvadīja 3 ZS ( 2,2 kW ) lielu jaudu 57 km attālumā no Mīsbahas līdz Minhenei. Līnijas spriegums bija 2000 V.

Lai pārvadītu lielāku jaudu lielākos attālumos un samazinātu jaudas un elektroenerģijas zudumus, vienīgā iespēja bija paaugstināt spriegumu. Augstāku līdzspriegumu ieguva, saslēdzot virknē līdzstrāvas avotus. Bet, tā kā nebija sprieguma pazemināšanas ierīces, tad apgaismošanas ķermeņus un mazas jaudas elektroenerģijas patērētājus nevarēja pieslēgt šādam spriegumam.

N. Usagins 1882. gadā izgudroja vienfāzes transformatoru, ar kuru baroja “ Jabločkova sveces “.

Jauns etaps elektrisko tīklu attīstības vēsturē sākās pēc 1888. gada, kad krievu inženieris M. Doļivo – Dobrovoļskis uzbūvēja trīsfāzu maiņstrāvas ģeneratoru un dzinēju. 1891. gadā viņa vadībā Vācijā uzbūvēja pirmo trīsfāzu maiņstrāvas līniju no Laufenes hidroelektrostacijas līdz Frankfurtei pie Mainas. Līnijas garums bija 175 km, pārvadītā jauda – 230 kV • A, līnijas spriegums – 15 kV, ko vēlāk paaugstināja līdz 28 kV. Trīsfāzu maiņstrāvas tehnisko un ekonomisko priekšrocību dēļ notika strauja maiņstrāvas elektrisko tīklu attīstība. Līdzstrāvas elektriskos tīklus būvēja tikai atsevišķu objektu elektroapgādei.

Tālākā maiņstrāvas elektrisko tīklu attīstības vēsture raksturīga ar tīklu nominālā sprieguma nepārtrauktu paaugstināšanu. Laikā no 1908. gada līdz 1910. gadam jau uzbūvēja pirmās elektropārvades līnijas ar spriegumu 110 kV, bet divdesmito gadu sākumā – 220 kV līnijas. Reizē ar paaugstināta sprieguma ieviešanu bija jārisina vairāki tehniski jautājumi: jāpastiprina elektropārvades līnijas izolācija, jānovērš koronas parādības, jāsamazina sprieguma zudumi u. c.

Elektropārvades līnijas īpatnējie kapitālieguldījumi atkarībā no līnijas sprieguma, ja tas ir 110 kV un augstāks. 100 km garas 110...550 kV sprieguma līnijas elektroenerģijas pārvades pašizmaksas samazināšanās atkarībā no līnijas sprieguma.

Enerģētika piemsrevolūcijas Krievijā atradās uz zema attīstības līmeņa. Krievijā 1913. gadā ražoja 2 miljardus kW • h elektroenerģijas, un tā ieņēma 15 vietu pasaulē. Piemās lielākās termoelektrostacijas jauda bija 15 MW. Termoelektrostaciju nodeva ekspluatācijā 1914. gadā, un tā baroja Maskavas elektroenerģijas patērētājus pa 70 kV sprieguma līniju, kuras garums bija 70 km. 1917. gadā Maskavā nodeva ekspluatācijā 57 MW jaudas termoelektrostaciju. Pirmsrevolūcijas Krievijā netika uzceltas lielas jaudas hidroelektrostacijas. 10...70 kV sprieguma elektropārvades līniju kopgarums nepārsniedza 200 km.

Lai gan liels bija krievu zinātnieku ieguldījums elektrotehnikas attīstībā, cariskajā Krievijā elektrotehniskā rūpniecība bija atpalikusi. Plaša elektropārvades līniju celtniecība sākās tikai pēc Oktobra revlūcijas.

1920. gada decembrī Viskrievijas VIII kongress apstiprināja GOELRO plānu – karā izpostītās saimniecības atjaunošanas un Krievijas elektrifikācijas plānu. Tajā bija paredzēts:

a) iegūt elektroenerģiju lielas jaudas elektrostacijās, izmantojot par kurināmo kūdru un zemas kvalitātes ogles;

c) vienmērīgi pa visas zemes teritoriju izvietot enerģētisko saimniecību.

Padomju Savienības enerģētika strauji attīstījās pēc 1951. gada; tad tika pabeigts tautas saimniecības atjaunošanas darbs un likvidētas kara postījumu sekas.