Epidēmijas: cēloņi un sekas

Antīkā laika cilvēki iztēlojās epidēmijas kā neredzama ienaidnieka nāvīgu triecienu. 5. gadsimtā pirms Kristus dzīvojošais grieķu filozofs Empedokls bija viens no pirmajiem, kas domāja, ka infekcijas slimībām var būt arī patiesi dabīgs cēlonis. Diemžēl šī doma ilgu laiku nerada atbalsi, un gan filozofa līdzgaitnieku, gan nākamajā gadsimtā dzīvojošie cilvēki bija pārliecināti, ka infekcijas slimības ir saistītas ar sliktu laiku un izplatās pa gaisu. Viņi skaidroja slimību izplatīšanos ar Saules, Mēness un zvaigžņu stāvokli, kā arī ar vulkānu izvirduma laikā no zemes izplūdušajām gāzēm un tvaikiem. 1580. gadā itāļi atklāja, ka debess ķermeņu ietekme izraisa slimības, ko viņi sāka dēvēt par influenza. Daudzi ārsti bija pārliecināti, ka zināmas slimības rodas no līķu smakas vai izplatās no purviem un vircas bedrēm. Priekšstats par to, ka slimība varētu izplatīties no cilvēka uz cilvēku vai no dzīvnieka uz cilvēku, diezgan sens, bet tam piekrita tikai nedaudzi. Ja neskaitām, ka dažos klosteros izgatavoja zāļu mikstūras, tad redzams, ka viduslaikos nebija nekādu iespaidīgo līdzekļu ne pret infekciju, ne citām slimībām.

Noslēpuma plīvurs par slimību izcelšanos un to izplatīšanos nokrita tikai tad, kad tika izgudrots mikroskops. Jau 1658. gadā, kad mikroskops bija tikko pilnveidots, vācu zinātniekam Atanasijam Kiršneram ienāca prātā pārdroša doma, ka mēri izraisa acīm neskaitāmi dzīvi organismi. Bet tikai 19. gadsimta 60. gados Luijam Pastēram ar zinātnisko eksperimentu palīdzību pierādīt teoriju par infekcijas slimību ierosinātājiem.

Šodien mēs zinām, ka atšķirīgu infekciju izraisītāji arī vairojas atšķirīgi. Gripas vīrusi var izplatīties šķaudot vai klepojot, iekļūt cita cilvēka organismā caur muti vai degunu. Holeras un tīfa baktērijas organismā nokļūst ar inficētiem produktiem vai dzeramo ūdeni. Bet dzelteno drudzi un malāriju izplata odi.

Infekciju straujas izplatīšanās reizēs var nomirt miljoniem cilvēku, bet izdzīvojošo organismā (piemēram, liesā, aknās, vairogdziedzerī u.c.) attīstās tā sauktās antivielas, kas daudzos gadījumos aizsargā cilvēka organismu no jauniem slimību izraisītājiem. Šādi cilvēki attiecībā pret konkrētu infekcijas slimību ir kļuvuši imūni. Mūsdienās tiek aktivizēta vāju antivielu ievadīšana cilvēka organismā, lai novērstu dzīvībai bīstamu slimību rašanos. Līdz ar to ir iespējams radīt aktīvu imunitāti pret veselu rindu nāvīgu infekcijas slimību.

Veselības aizsardzības iestādes infekciju slimību izplatīšanos ierobežo tādējādi, ka nosaka karantīnu tajos gadījumos, kad rodas šaubas. Diemžēl daudzu infekciju slimību izplatību ir grūti ierobežot, un, pateicoties masu tūrismam, gripas vīrusam jaunajam paveidam pietiek tikai ar divām nedēļām, lai tas izplatītos pa visu zemeslodi.

Daži vīrusi, arī gripas vīrusa tips A2 ir ar visai mainīgu raksturu. Gripas rašanās apvidū esošajās laboratorijās noņem vienu vai vairākas vīrusa paveida paraugus un nosūta tās starptautiskajiem centriem. Tur tie tiek salīdzināti ar agrāk savāktajiem materiāliem un tiek apstiprināts, pie kuras pamat grupas atsūtītais paraugs pieder. Ja tā ir jauna tipa slimība, paraugi tiek nosūtīti uz laboratorijām vakcīnu izgatavošanai. Tātad no laboratorijas iespējams jau nedēļu pēc epidēmijas sākšanās nosūtīt atbilstošas vakcīnas uz tām zemēm, kuras apdraud attiecīgais vīruss.