Epilepsija: cēloņi, simptomi un ārstēšana

• ir pastiprināta siekalošanās, kas izpaužas kā putas vai burbuļi ap cietušā muti.

Lēkmes parasti ilgs līdz 5 minūtēm, pēc tās cilvēks atgūst samaņu, lai gan var būt apjucis un miegains.

• lēkmes laikā nedrīkst turēt cietušo, lai viņu papildus netraumētu. Lēkmes laikā jūs neko nespējat palīdzēt, tāpēc nogaidiet līdz tā beidzas!

• nepieļaujiet cietušā papildus sadauzīšanos, tāpēc atbrīvojiet apkārtni no cietiem priekšmetiem. Ja iespējams zem galvas palieciet mīkstas drēbes vai segu.

Ja zināms, ka cilvēks ilgstoši slimo ar epilepsiju, pēc katras lēkmes nav nepieciešams saukt ātro palīdzību, izņemot, ja lēkmes seko nepārtraukti viena otrai un ir ilgstoša bezsamaņa.

Epilepsijas rašanos un ie¬spējamību nevar prognozēt. Epilepsija var attīstīties pēc traumām, infekcijas sli¬mībām, arī bērniem, kuriem bijušas pro¬blēmas intrauterinajā periodā, vai pēcdzemdību traumas.

Tomēr vissmagākā epilepsijas slim¬niekiem ir sabiedrības attieksme. Sabied¬rība nav informēta par epilepsiju, un arī attieksme nav īpaši mainījusies vairāku gadsimtu laikā. Vecāki ir spiesti slēpt sa¬vu bērnu slimību, lai citi par bērniem neņirgātos un tos neapceltu. Maziem bēr¬niem tiek atteikta iespēja apmeklēt bēr¬nudārzu, izlasot diagnozi vien, sko¬lēni tiek nosūtīti mājas apmācībā, kaut gan pasniedzēji nekad nav redzējuši lēk¬mi skolēnam. Taču kāpēc gan bērnam, kurš ir tikpat dzīvespriecīgs, aktīvs un sa¬biedrisks kā citi, likt būt pilnīgi izolētam no sabiedrības? 24% vecāku ir izjutuši negatīvu skolotāju un audzinātāju attiek¬smi pret bērnu. Taču, ja pasniedzēju at¬tieksmi varētu norakstīt uz bailēm par lielo atbildību, tad kā lai izskaidro to, ka 33% epilepsijas slimnieku izjūt negatīvu attieksmi no kolēģu un vadības puses?