Erotikā: psiholoģiskie skatījumi un teorijas

Erotika – no grieķu valodas erotikos – mīlestības, mīlas, šo jēdzienu latviski tulko kā jutekliskums, juteklība.

Erotiskā dzeja – reprezenta daudzos grieķu dzejnieku darbos. Mimnerms (7 gs. pr. Kr.) savās elēģijās apdziedāja fleitisti Nanno; arī palikušos fragmentos viņš runā par mīlu un jaunības priekiem. Arī citi eleģiķi, pat nopietnais Solons, apdziedāja Afrodīti , Dionīsu un mūzas. Teognida elēģiju otrā grāmata satur fragmentus, kas veltīti Erotam un Kipridai; šeit tiek apdziedāts zēnu skaistums. Vēl vairāk vietas mīlestības motīviem ierādīts lesbiešu Alkaja unSapfo lirikā. Alkajam bij vesela dziesmu šķira, erotika (mīlestības dzejoļi), pie kam pēc toreizējās parašas viņš apdziedāja tiklab skaistus zēnus kā meitenes. Sapfo lirikā mīlestībai pieder viena no pirmām vietām, tikai dzejniece vairāk gan jūsmo par savām draudzenēm nekā par mīlestību uz vīrieti. Tāpat mīlestības dziesmas rakstīja dzejnieki Alkmans un Ibiks. Izcils mīlas dzejnieks ir Ionietis Anakreonts, kas citu motīvu gandrīz nepazīst kā tikai rozes, vīnu un mīlu. Tāpat Teokrita idillēs galvenie motīvi ir ganu mīlestība un dabas skaistums. Šie paši motīvi dominē aleksandriešu elēģijā un epigrammā. No grieķu erotisko dzejoļu izdevumiem minami Scriptores erotici, ,ed. La vagnini; Eroticorum Graecorum fragmenta papyracea.

Erotika izpaužas arī mākslā. Tā attēlo tieši vīrieša un sievietes mīlas dzīvi vai kādas citas parādības, kas uz to norāda un liek saprast, izjust. Tā kā erotiskās mākslas viela ņemta no paša dzīves pamata satura no dzīves gribas augstākā izpauduma akta, tad saprotams, ka tā sastopama visos laikmetos un tautās, kas vien veidojušas savas izjūtas.

Lai izteiktu dažādus mīlestības aspektus un ietonējumus, senie grieķi izmanto vairākus terminus. Ar vārdu eros viņi apzīmē jūtas, kas vērstas uz priekšmetu, lai to it kā pilnīgi ietvertu sevī.