Es citu vidū
Mēs paši esam tik dažādi. Un tāpēc arī attieksme pret citiem var būt tik dažāda.
Ir cilvēki, par kuriem visprecīzāk būtu teikts Aleksandra Sventhovska vārdiem: ”Pirms ko dari, pajautā savam labākajam draugam – egoismam”. Ir tādi, kas uzskata, ka dzīve ir mūža nāvessods. Vēl varam sastapt arī tādus cilvēkus, kuri elpo tikai pateicoties tam, ka spēj atrasties citu cilvēku sabiedrībā.
Mani var pieskaitīt tieši pie pēdējās kategorijas. Pie cilvēkiem, kuri dvēseles mieru rod meklējot netveramos brīnumus – skaidras dvēseles un cilvēku prātus. Atrasties dvēseļu, staru trauka, vidū, ko varu nest mirdzošu un svētu cauri visai dzīvei, man ir ļoti svarīgi. Nedz augstu pacelta galva un skatīšanās uz visiem no augšas, nedz grīdā “nodurtas” acis un klanīšanās citu priekšā nav mana seja. Manos vaibstos smaidu var ieraudzīt ikkatrs, kura sirds nav cieta kā no dzelzs, jo, ja pamanu, ka nav šais acīs liesmiņas, arī manī tā dziest.
Lai arī katrs no mums ir tāds, kāds viņš ir, es tomēr gribētu ieteikt būt sabiedriskākiem un draudzīgākiem, jo “ja cienīsi citus, arī tevi cienīs”!
