Es Latvijā: mūsu cīnītāju un tēvju mantojums

Mūsu senči cīnījās par Latviju. Viņi veica daudz varoņdarbus, lai nosargātu savu tēvzemi un tā piederētu latviešiem. Es savā tēvzemē jūtos droša un pasargāta.

Mana tauta ilgus gadus ir cietusi no krievu tautas apspiestības. Es varu būt laimīga, ka varu runāt savā dzimtajā – latviešu valodā, svinēt Ziemassvētkus, Jāņus un 18.novembri. Maniem vecākiem jau no bērnības sabiedrībā bija jārunā krievu valodā. Es nesaprotu tos Latvijā ilgi dzīvojošos cilvēkus, kas nemāk latviešu valodu un negrib to iemācīties. Kāpēc mani vecāki jau no agras bērnības mācēja krievu valodu, kaut gan viņi nav nekad dzīvojuši Krievijā? Mani vecāki nevarēja svinēt Ziemassvētkus, Jāņus un 18.novembri.

Diemžēl Latvijas politikā un ekonomikā ir daudz neatrisinātu jautājumu un problēmu. Skumji ir tas, ka Latvijas valdība nerūpējas un nenodrošina Latvijas iedzīvotājiem normālas darba algas un dzīves apstākļus, tāpēc daudzi latvieši brauc dzīvot un strādāt uz ārzemēm. Viņi tur cer atrast labākus dzīves apstākļus. Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā dzīves apstākļi kļūst arvien dārgāki, bet algas “stāv uz vietas”. Praktiski lielākā daļa iedzīvotāju nevis dzīvo, bet eksistē. Bet man nekādas materiālās vērtības nevar aizvietot Latviju. Kad es izaugšu, man būs ģimene un bērni. Latvijai ir nepieciešami iedzīvotāji – latvieši.

Tāpēc man un manai paaudzei ir jāmācās, jāiegūst izglītība, jāstrādā, lai izveidotu tādu Latviju, kuru latviešiem negribēsies pamest. Zemi, kurā mēs varam būt droši par savu nākotni, droši par to, ka arī rīt varēsim atļauties veikalā nopirkt maizes kukulīti, droši par to, ka, aizejot pensijā, mums nebūs jācieš trūkums un mēs varēsim pavadīt mierīgas vecumdienas.