Es mācos pilī

Šobrīd baltu sniega mici pār acīm uzvilkusi, mana skola stāv, sniegā iesnigusi. Mana skola! Skola, kas ir pilī. Jā, tās es drīkstu teikt – mana skola, jo es to jūtu kā savu. Man patīk, jo manas otrās mājas ir pilī.

Izejot cauri senlaicīgiem vārtiem, es ieraugu greznu pili. Kā slaidas meitenes acis mirdz manas skolas logi, lieli un plaši rīta krēslā, tie izstaro divtik gaismas. Aiz aizkariem redzamas ēnas. Es varu tikai minēt, vai tās ir grāfu, baronu vai skolēnu. Nē, skat! Uz vienu acumirkli logā pavīdēja baronese ar savu stalto augumu, bet tas tikai malds. Jau aizsenis te nav sastopams neviens barons, ir tikai skolas nerimstošā plūsma, skolēnu kņada un burzma. No seniem laikiem ir saglabājusies tikai pils ar savu būtību un dvēseli, nezaudējot gadsimtu elpu, tā stāv stipra un droša, senlaiku vārtu un sirma parka ieskauta. Nespēju iedomāties labāku atpūtu pēc mācībām kā pastaigu pa parku.

Man patīk lēnas un mierīgas pastaigas laikā vērot savu skolu un apbrīnot tās varenību un skaistumu. Skatīties, kā uz stipriem pamatiem stāv stipra un varena celtne. Maldinošs var būt pirmais priekšstats, ka tā ir trausla un neaizsargāta. Gadsimtu vēji ir to norūdījuši. Skola ir kā māte, klusas un skaista, bet audzināšanā stingra un prasīga. Naktī skola iegrimst snaudā, bet varbūt tā tikai domā? Kad tuvojas vasara, tā kļūst skumja un domīga, jo uz brīdi sastings skolas dvēsele, pieklust skolas skanīgā balss.

Kā pavasara strautiņš katrs skolēns ietek savā klasē. Lielākas un mazākas rociņas cilājas. Skolēnu skaita ziņā klases nav lielas, bet tāpēc divtik draudzīgas. Telpas mājīgas, skolotāji atsaucīgi. Klusas un mierīga ir skolas dzīve.