Es stāvu divu laikmetu krustceļos un vēršu savu skatu gan pagātnē, gan nākotnē ” (Petrarka )
Renesanses humānistu paustā tēzes par cilvēka iespējām un brīvo pasaules uztveri modināja māksliniekos tieksmi izmēģināt savas spējas un iemantot cieņu citu acīs, kā spilgtai individualitātei un personībai.
Viens no šādiem unikāliem cilvēkiem bija Leonardo da Vinči, kurš, pretēji citu viedokļiem un baznīcas lāstiem, meklēja iespējas lidot, meistarot spārnus un būvēt batiskafus, kā arī meklēt jaunas atklāsmes glezniecībā. Tomēr daiļrades sākumposmā arī viņš aizņēmās dažas idejas no viduslaiku mākslas. Šeit minama viņa freska „Svētais vakarēdiens”, kurā no viduslaiku mākslas ir ņemta ideja – Bībeles tēma, kā arī daļējs kompozīcijas risinājums – tā veidota pretskatā un darba plakni šķeļ viena līnija – galds.
Renesanse kalpoja kā krustojums starp antīko kultūru un viduslaikiem, un jaunajiem laikiem – tā atnesa sev līdzi senus paradumus, paņēmienus un idejas, bet tajā pašā laikā radīja savu, neatkārtojamu pasaules skatījumu un veidoja cilvēkos humānisma iedīgļus, kas aktuāli arī mūsdienās.
