Es un

Vakar pavisam nejausi satiku vinu veikalā. Satiku tas pat nav īstais apzīmējums. Vienkārsi ieraudzīju viņu, bet viņs mani nē. Varbūt man vajadzēja apstāties un aprunāties ar viņu "Čau kā tev iet?" stilā. Varbūt neteikt neko un vienkārsi apķerties viņam ap kaklu...Tajā brīdī es par to nedomāju. Sajutu, ka manas rokas no satraukuma sāk trīcēt, un ātri metos prom, asti starp kājām iespiedusi. Starp mums viss jau ir izrunāts nav jēgas atkārtoties, citādi visi skaistie vārdi un solījumi vienā jaukā dienā var pārvērsties par pierastām sarunām. Un es to negribu. Man patīk dzīvot tā kā tagad zinot, ka, ja visi tilti bruks, man vienmēr ir atkāpsanās ceļs.