Es uzbūve un institūcijas

Līdz 20. gadsimtam apvienotas Eiropas izveidošanas centieni neparādījās nevienas noteicošās valsts ieturētajā politikā vai rīcības programmā. Mēģinājumi ar varu radīt liela ( Eiropas ) mēroga impērijas vai federācijas neiederas šodienas Eiropas apvienošanās procesa garīgajā pūrā. Nedz Jūlija Cēzara, nedz Napoleona izveidotās valstis nav uzskatāmas par apvienotās Eiropas organizācijas priekštecēm. Vēsturiskas sakritības dēļ, pirmo sešu Eiropas Kopienas dalībvalstu teritorija diezgan precīzi iekļāvās tā dēvētās Karolingu impērijas kontūrās.

Idejas par tādu Eiropas federāciju, kas nav izveidota uz iekarojumu un suverēnu valstu savstarpējas pakļaušanas pamata, Eiropas intelektuālajā pasaulē parādījās 14. gadsimtā. Šo dažādo koncepciju kopsaucējs bija vēlme atrast veidu, kā panākt savstarpējo ķildu izlīgumu. Ideālistiskās ieceres par to, ka kopība būtu ļoti vēlama, radās apstākļos, kad Eiropas sabiedrības veidoja stipri citādas valstis pēc to juridiskā, politiskā un teritoriālā veidola nekā šodien. Vairākiem šādu ideju autoriem instinktīvi šķita, ka tāda apvienība izraisītu vispārējas labklājības pacēlumu, jo tā pavērtu plašas tirdzniecības iespējas.

Par vienu no pirmajiem federācijas izveidošanas projektiem tiek uzskatīts franču autora Pjēra Dibuā domas, kas izteiktas četrās grāmatās, kuras sarakstītas laika posmā starp 1300. – 1308. gadu. Šajās grāmatās ir rakstīts par to, ka Eiropas prinčiem būtu jāsanāk sekulārā savienībā. Viņš izteica ļoti modernu domu par to, ka vajadzētu izveidot valdnieku pilnvarotu grupu, kas strādātu nepārtraukti, risinot problēmas. Septiņpadsmitajā gadsimtā Francijas karalis Anrī IV bija izstrādājis koncepciju par federāciju, kurā bija paredzēts vispirms konsolidēt dažas mazākās valstis un grāfistes.

Pirmā pasaules kara ekonomiskās un politiskās sekas bija ļoti lielas divām Eiropas impērijām un cariskajai Krievijai. Kara uzvarētāji centās izveidot starptautisku organizāciju, kas palīdzētu novērst šāda mēroga konfliktus arī turpmāk.