ES videi, vide man.
Katram laikam ir savs, mazliet atšķirīgs viedoklis, tomēr intuitīvi mēs visi to iedomājamies diezgan līdzīgi. Atšķirīgas, šķiet, ir tikai motivācijas un līdz ar to atbildes uz jautājumiem, kam, kāpēc un cik lielā mērā būtu jāsargā vide. Vai pietiek ar to, ka vidi sargā tikai valsts institūcijas un mēs – visi pārējie – tikai ievērojam likumus? Vai sabiedrisko organizāciju akcijas ir vajadzīgas vai arī tā ir tikai tukša izrādīšanās? Vai man kā pilsonim, kurš ir lojāls pret vidi un, varētu pat teikt, mīl dabu, ir kaut kas vēl jādara bez savas durvju priekšas sakopšanas? Šie un daudzi citi jautājumi, manuprāt, rodas no mazliet nepareizas motivācijas un izpratnes par to, kas tad īsti ir vides aizsardzība un zaļā domāšana.
Varbūt vieglāk to saprast, ja aizdomājamies, kas tad ir pretējais – vides neaizsargāšana. Parasti runa pavisam konkrēti ir par vides piesārņošanu. Gaisa, ūdens, zemes piesārņošanu, dabas daudzveidības samazināšanu, resursu pārtērēšanu u. tml. Sekas tam visam faktiski ir vienas un tās pašas – augu, dzīvnieku un šobrīd ļoti lielā mērā arī cilvēku iznīcināšana. Tieši vai netieši. Uzreiz vai ilgākā laika periodā. Ietekmes ir dažādas, bet rezultāts līdzīgs – iznīkšana un izmiršana. Līdz šim daba pati spējusi atjaunoties, bet nu jau kādu pusgadsimtu cilvēku ietekmei uz vidi bieži ir paliekošas un neatgriezeniskas sekas. Ja lietotu skaļus vārdus, varētu teikt, ka vides neaizsargāšana pielīdzināma slepkavības pieļaušanai.
Skatoties no šāda redzespunkta, iepriekš uzdotie jautājumi kļūst bezjēdzīgi, ja vien mēs nedomājam, ka dzīvojam šeit tikai tādēļ, lai ēstu, gulētu, vairotos un iepirktos lielveikalā, un viss pārējais mums ir vienaldzīgs. Līdz ar to zaļā domāšana pirmām kārtām ir morāles un ētikas jautājums. Mēs varam sev uzdot arī jautājumus: vai es piedalos vides iznīcināšanā apzināti, vai varbūt pasīvi – ar savu vienaldzību –, bet varbūt tomēr mēģinu kaut ko darīt, lai tā nenotiktu? Vai man citu dzīvība ir prioritāra vērtība?
Tomēr morāles un ētikas jautājumi bieži tiek pastumti malā, kad runa ir par tirgus ekonomiku. Ražotājs ražo maksimāli izdevīgi uz vides piesārņošanas rēķina (ja nevar savā valstī, tad kādā jaunattīstības), patērētājam ir vienalga – ka tik lētāk, politiķiem ērtāk ir neiejaukties, masu mediji klusē, jo pārtiek no ražotāja reklāmām. Vai videi ir lielas cerības, kamēr brīvais tirgus nosaka mūsu morāli un ētiku?
Pasaules politiķi vides aizsardzībai arvien cenšas piekārt kādas «aizraujošas» birkas: ilgtspējīga attīstība, «Agenda 21», tagad – cīņa ar klimata pārmaiņām. Tomēr šie saukļi nemaina lietas būtību – attieksme pret vides aizsardzību parāda katra cilvēka, katras sabiedrības attieksmi vispirms pašiem pret sevi. Un, jo augstāki būs mūsu personiskie un sabiedrības kopumā ideāli, jo pašsaprotamāka kļūs atbilde uz jautājumu – vai man un mums arī kaut kas būtu jādara vides aizsardzībai?
