ES videi, vide man
Katram laikam ir savs, mazliet atšķirīgs viedoklis, tomēr intuitīvi mēs visi to iedomājamies diezgan līdzīgi. Atšķirīgas, šķiet, ir tikai motivācijas un līdz ar to atbildes uz jautājumiem, kam, kāpēc un cik lielā mērā būtu jāsargā vide. Vai pietiek ar to, ka vidi sargā tikai valsts institūcijas un mēs – visi pārējie – tikai ievērojam likumus? Vai sabiedrisko organizāciju akcijas ir vajadzīgas vai arī tā ir tikai tukša izrādīšanās? Vai man kā pilsonim, kurš ir lojāls pret vidi un, varētu pat teikt, mīl dabu, ir kaut kas vēl jādara bez savas durvju priekšas sakopšanas? Šie un daudzi citi jautājumi, manuprāt, rodas no mazliet nepareizas motivācijas un izpratnes par to, kas tad īsti ir vides aizsardzība un zaļā domāšana.
Varbūt vieglāk to saprast, ja aizdomājamies, kas tad ir pretējais – vides neaizsargāšana. Parasti runa pavisam konkrēti ir par vides piesārņošanu. Gaisa, ūdens, zemes piesārņošanu, dabas daudzveidības samazināšanu, resursu pārtērēšanu u. tml. Sekas tam visam faktiski ir vienas un tās pašas – augu, dzīvnieku un šobrīd ļoti lielā mērā arī cilvēku iznīcināšana. Tieši vai netieši. Uzreiz vai ilgākā laika periodā.
Skatoties no šāda redzespunkta, iepriekš uzdotie jautājumi kļūst bezjēdzīgi, ja vien mēs nedomājam, ka dzīvojam šeit tikai tādēļ, lai ēstu, gulētu, vairotos un iepirktos lielveikalā, un viss pārējais mums ir vienaldzīgs.
