Esamība: filozofiskas pārdomas par cilvēka eksistenci

Esamība ir viens no svarīgākajiem konceptiem Rietumu filozofijā; “būt” nozīmē daudz ko vairāk nekā tādas īpašības kā, piemēram, lieta ir sarkana, tieva, skāba utt.

Cilvēks mainās, taču visu mūžu viņa vārds nemainās. Vārds dod pārliecību, ka cilvēks ir un paliek viens un tas pats. Līdzīgi valoda substancionalizē tādus procesus kā mīlestība, naids, prieks, bauda, liekot domāt, ka tie ir kāds noturīgs stāvoklis, ko var iegūt un paturēt. Taču savā dziļākajā būtībā šie procesi ir plūstoši, mainīgi, tos nevar iegūt un paturēt neizmainītus kā piederošu stāvokli.

Ē.Fromms izdala īpašu piederēšanas veidu, kas cilvēka dzīvē ir attaisnojams, tā ir eksistenciālā piederēšana. Lai nodrošinātu cilvēcisku dzīvi, nepieciešamas rūpes par ķermeni, barību, mājokli, apģērbu. Eksistenciālā piederēšana izpaužas kā racionāli noteikta tieksme uz pašsaglabāšanos.

Robežzona starp esamību un piederēšanu ir cilvēka ķermeniskums. Viss, kas man pieder, dažādā veidā ir saistīts ar ķermeni. Marsels ir pārliecināts, ka piederēšana saistās ar ciešanām, jo tā alkst pēc daudzveidīgā. Esamība turpretī balstās uz veselumu un vienību, kas nevar radīt ciešanas. Cilvēkam jānonāk līdz autentiskai (patiesai, īstenai) eksistencei, realizējot savu brīvību un pārvarot tieksmi pretstatīt subjektu un objektu.

Eksistences patiesā izpausme ir individuāla katram sava , taču savos dziļākajos pamatos tā ir saistīta ar transcendento pāri stāvošo, ārpus pieredzes esošo – Dievs, Esamība, Visaptverošais, Nekas.

Nenoliedzami, ka viena no cilvēka pamatnoteiksmēm ir radīt lietas. Līdz ar civilizācijas attīstību dzīvē ienāk datori, pārtikas peces, apģērbi utt. Radīšanas procesā izpaužas prāta spējas , mērķtiecība, brīvība. Radīt nozīmē darboties, būt aktīvam, pārvarēt dabas pretestību un sasniegt savus mērķus. Uz to nemitīgi aicina Jaunlaiku filozofija, un šī aicinājuma atskaņas jūtamas līdz pat mūsdienām.

Esamība lielā mērā ir saistīta ar patiesības jēdzienu. Filozofijā pastāv uzskats, ka patiesība rodas tad, kad domāšana sakrīt ar esamību. Tādejādi tas, kas pastāv un tiek patiesi domāts, ir viens un tas pats. Patiesība ir esošā atklāšanās. Cilvēks tver šo izgaismojumu, kas ir patiesība.

Savdabīga saistība ar esamības patiesību ir eksistenciālā patiesība, kas nozīmē dzīvi esamības patiesības gaismā. Cilvēks var vai nu dzīvot patiesībā, vai arī to nedarīt.

Eksistenciālā patiesība saistās ar dzīves jēgas meklējumiem. Jēga ir viena no cilvēka eksistences dominantēm. Nevis baudas, laimes vai apmierinājuma jūtas ir dzīves pamatā, bet tieši jēga. Tiecoties uz jēgu, cilvēks paceļas sev pāri. Dzīves jēgas trūkums liedz cilvēkam pilnvērtīgu eksistenci. Mūsdienās tieši jēga ir tas koncepts, kas raksturo izpratni par esamības saistību ar cilvēcisko pasauli.

Pirmais filozofs, kas lielu uzmanību pievērš esamībai ir Parmenīds. Viņš uzskata, ka patiesai domāšanai ir jāsakrīt ar esamību. Esamība ir doma par esamību, bet doma par esamību ir esamība.