Ēšanas traucējumi

Bulīmija – pārmērīga ēšana un sekojošu vemšanas vai caurejas līdzekļu lietošana.

1. Kāpēc anoreksijas slimnieces nepārstāj badošanos, kad svars jau ir pietiekami nomest un sāk parādīties veselības problēmas?

Šis zinātniski pētnieciskais darbs ir balstīts no materiāliem internetā un no personīgās pieredzes.

Darbs sastāv no ievada, literatūras apskata, satura izklāsta, secinājuma, izmantoto literatūru saraksta, anotācija un pielikuma.

No žurnālu vākiem mums raugās pretī tievas un skaistas modelēs. Kino un televīzijā redzam superslaidas aktrises. Interneta lappuses slavenības dalās pieredzē par svara zaudēšanu. Visur lasāmi un dzirdami padomi par pareizu ēšanu, tievēšanu, celulīta izskaušanu un simtiem diētu variantu. Vairākums šo informāciju cenšas pārstrādāt savām vajadzībām, nezaudējot veselo saprātu un nekaitējot veselībai. Taču arvien biežāk saprāta robežas, cenšoties iegūt ideālu augumu, tiek pārkāptas. Bulīmija un anoreksija mūsdienu skaistuma etalonu veicinātas slimības. Ar pirmo, starp citu, esot slimojusi arī princese Diāna. Šo slimību upuriem galvā riņķo tikai viena doma: kaut es nekļūtu resna! Par bulīmiju stāsta Stradiņa universitātes Psihiatrijas katedras docente BIRUTA KUPČA.

Psiholoģe Linda Balode savā rakstā apskata pazīmes, kas raksturīgas anoreksijai, slimības norisi un iespējamās sekas, analizē cēloņus, kas izraisa anoreksiju (šobrīd gan psihiatrijā, gan klīniskajā psiholoģijā ir pieņemts, ka ēšanas traucējumi, tai skaitā anoreksija, ir multideterminēti, t.i., gan bioloģiski, gan psiholoģiski, gan sociāli noteikti). Raksta autore sniedz arī ieskatu anoreksijas ārstēšanas metodēs (psihoterapija un medicīniskā ārstēšana).

Raksta otrajā daļā anoreksijas slimnieka izjūtās un pieredzā ļauj ielūkoties jauna sieviete (21 g.v.), kura ar anoreksiju saskārusies pusaudža gados.

Slimība visbiežāk sastopama sievietēm vecumā no 15 līdz 24 gadiem. Saskaņā ar slimnīcu statistikas datiem Zviedrijā gadā saslimst 9 no 100 000 personām minētajā vecuma grupā. Neraugoties uz visu, slimība ir reta. Zēnu vidū to novēro 10 reizes mazāk, t.i., 1 no 100 000 personām tai pašā vecuma grupā. Saslimstības biežums ir lielāks pilsētās (Kulbergs un Engstrems Lindbergs Cullberg & Engstrōm Lindberg, 1988). Pēc jaunāka dāņu pētījuma (Mollers Madsens un Mistrups Moller Madsen & Nystrup, 1992), kas balstās uz slimnīcu statistiku par pirmoreiz uzņemtiem pacientiem, 1970. gadā saslimšana ar anorexia nervosa bija 0,42/100000,bet 1988.gadā 1,36/100000. Un tas par spīti faktam, ka pirmoreiz slimnīcā uzņemtu psihiatrisku pacientu skaits vispār samazinājies un ka noteikts skaits anorexia nervosa pacientu joprojām tiek ārstēti somatiskajā medicīniskās aprūpes sektorā. Vienlaikus ir zināms, ka puse pacientu, kam par nāves cēloni minēta anoreksija, nekad nav tikusi ārstēta kādā psihiatriskā iestādē. Tas nozīmē, ka saslimstība ar anorexia nervosa patiesībā ir vēl lielāka, iespējams, divreiz lielāka, nekā to rāda pētījumi, kas pamatojas uz psihiatrisko statistiku.

Savā smagākajā formā anorexia nervosa ir slimība, kas var novest līdz nāvei. Nereti tiek izdarīta pašnāvība. Anorexia nervosa gadījumos tas ir parastākais nāves cēlonis. Taču arī elektrolītu līdzsvara traucējumu rezultātā sevis badināšana var beigties ar nāvi. Mirstības standartrādītājs (novērotā mirstība x 100/prognozētā mirstība) anorexia nervosa tiek rēķināts 9. Mirstība to personu vidū, kam novēro nervozu atsacīšanos no ēdiena, ir lielāka nekā starp jebkuras citas grupas psihiatriskiem pacientiem. Pašnāvības risks ir tāds pats kā šizofrēnijai (Mollers Madsens u.c. Moller Madsen, 1997). Palielināts iespējamas agrīnas nāves risks saglabājas daudzus gadus pēc saslimšanas sākuma.