Zinātniskā darba temats:
Anoreksija un bulīmija kā ēšanas traucējumi jauniešiem.
Mūsdienās tiek ļoti popularizēts „tievuma kults” un ļoti daudz jauniešu cenšas tam sekot, tāpēc arvien izplatītāki kļūst ēšanas traucējumi un tādas slimības kā anoreksija un bulīmija. Šīs slimības visizplatītākās ir tieši vidusskolas vecuma jauniešiem, bet šos slimniekus ir grūti apzināt, jo pie ārsta griežas retais. Šī problēma Latvijā aktuāla kļuvusi pēdējos desmit gados. Galējā variantā slimības iznākums ir nāve.
Pētījums priekšmets:
Anoreksija - nervozs apetītes zudums
Bulīmija – pārmērīga ēšana un sekojošu vemšanas vai caurejas līdzekļu lietošana.
Pētījuma mērķis:
Veikt teorētisko un praktisko pētījumu par ēšanas traucējumiem jauniešiem.
Pētījuma jautājumi:
1. Kāpēc anoreksijas slimnieces nepārstāj badošanos, kad svars jau ir pietiekami nomest un sāk parādīties veselības problēmas?
2. Kāpēc anoreksiķēm kauli šķiet pievilcīgi?
3. Kāpēc viņas nespēj apstāties badoties?
Pētījuma metodes:
•teorētiskās metodes
•empīriskās metodes
Pētījuma teorētiskā bāze
Šis zinātniski pētnieciskais darbs ir balstīts no materiāliem internetā un no personīgās pieredzes.
Darba struktūra:
Darbs sastāv no ievada, literatūras apskata, satura izklāsta, secinājuma, izmantoto literatūru saraksta, anotācija un pielikuma.
Literatūras apskats
No žurnālu vākiem mums raugās pretī tievas un skaistas modelēs. Kino un televīzijā redzam superslaidas aktrises. Interneta lappuses slavenības dalās pieredzē par svara zaudēšanu. Visur lasāmi un dzirdami padomi par pareizu ēšanu, tievēšanu, celulīta izskaušanu un simtiem diētu variantu. Vairākums šo informāciju cenšas pārstrādāt savām vajadzībām, nezaudējot veselo saprātu un nekaitējot veselībai. Taču arvien biežāk saprāta robežas, cenšoties iegūt ideālu augumu, tiek pārkāptas. Bulīmija un anoreksija - mūsdienu skaistuma etalonu veicinātas slimības. Ar pirmo, starp citu, esot slimojusi arī princese Diāna. Šo slimību upuriem galvā riņķo tikai viena doma: kaut es nekļūtu resna! Par bulīmiju stāsta Stradiņa universitātes Psihiatrijas katedras docente BIRUTA KUPČA.
Viltus draudzene - anoreksija
Anoreksija (anoreksia nervosa) – ēšanas traucējums, kam raksturīgas uzmācīgas bailes no svara pieauguma un kas ietver badošanos un pārmērīgu svara zudumu. (Kulbergs, 2001). “Man anoreksija saistās vai nu ar sievieti – burvi, kas ir ļoti mērķtiecīga un stūrgalvīga, vai ar draudzeni – viltvārdi,” saka jauna sieviete, kura ar anoreksiju saskārusies pusaudža gados. Smagākajā formā anoreksija ir slimība, kas var izraisīt nāvi.
Lai arī bailes no svara pieauguma un badināšanās ir askētiska prakse, kuras aizsākumi meklējami tūkstošiem gadus senā pagātnē un daudzu kultūru ietvaros, tomēr pats termins „anoreksia nervosa” pastāv tikai kopš 1874.gada. Jēdzienu ieviesa Viljams Gulls, karalienes Viktorijas ārsts (Garrett, 1998).
Anoreksija sevišķi ir izplatījusies pēdējās desmitgadēs, un daudzus gadījumus medicīniskās aprūpes sistēma nemaz neatklāj (Kulbergs, 2001).
Anoreksija – tā nav vienkārši vēlme notievēt, kas raksturīga daudziem psihiski veseliem cilvēkiem, kuriem patiešām ir liekais ķermeņa svars un kuri tādēļ ievēro dažādas diētas. Anoreksija – tā ir slimīga pārliecība par sava ķermeņa korpulenci, tai ir uzmācības raksturs, un ar anoreksiju slimu cilvēku nav iespējams pārliecināt par viņa maldiem. Pat tad, ja slimnieka ķermeņa svars jau ir sasniedzis ievērojumu zudumu no normālā, slimnieks turpina badoties, un nevienam neizdodas pārliecināt viņu, ka viņš sen vairs neizskatās pēc tā modeļa vai kinozvaigznes, kas ir viņa ideāls un kuram viņš tik ļoti tiecas līdzināties (Еникеевa,1998).
Slimība visbiežāk sastopama sievietēm vecumā no 15-24 gadiem. Saskaņā ar slimnīcu statistikas datiem, piemēram, Zviedrijā gadā saslimst 9 no 100 000 personām minētajā vecuma grupā. Vīriešu vidū šo slimību novēro 9 reizes mazāk, t.i., saslimst 1 no 100 000 personām tai pašā vecuma grupā (Kulbergs, 2001).
Bieži anoreksija sākas vienlaikus ar pubertāti. Nereti anorektiskās reakcijas atkārtojas vairākas reizes, pat brieduma gados. Bez tam ēšanas traucējumi bieži vien ir grūti atdalāmi – daļai anoreksijas slimnieku periodiski novēro bulīmiju – t.i., īslaicīgu lēkmjveidīgu pārēšanos. Tā periodiski mainās ar anoreksiju (Kulbergs, 2001).
Psiholoģe Linda Balode savā rakstā apskata pazīmes, kas raksturīgas anoreksijai, slimības norisi un iespējamās sekas, analizē cēloņus, kas izraisa anoreksiju (šobrīd gan psihiatrijā, gan klīniskajā psiholoģijā ir pieņemts, ka ēšanas traucējumi, tai skaitā anoreksija, ir multideterminēti, t.i., gan bioloģiski, gan psiholoģiski, gan sociāli noteikti). Raksta autore sniedz arī ieskatu anoreksijas ārstēšanas metodēs (psihoterapija un medicīniskā ārstēšana).
Raksta otrajā daļā anoreksijas slimnieka izjūtās un pieredzā ļauj ielūkoties jauna sieviete (21 g.v.), kura ar anoreksiju saskārusies pusaudža gados.
Praktiskā daļa
1. Anoreksija
Nervozā anoreksija, kas faktiski nozīmē "nervozs apetītes zudums", piemeklē meitenes daudz biežāk nekā zēnus. Slimība sevišķi izplatījusies pēdējās desmitgadēs. Par tās iemesliem var izteikt tikai pārspriedumus. Daudzus gadījumus medicīniskās aprūpes sistēma nemaz neatklāj, un saslimšana pāriet pati no sevis.
Slimība visbiežāk sastopama sievietēm vecumā no 15 līdz 24 gadiem. Saskaņā ar slimnīcu statistikas datiem Zviedrijā gadā saslimst 9 no 100 000 personām minētajā vecuma grupā. Neraugoties uz visu, slimība ir reta. Zēnu vidū to novēro 10 reizes mazāk, t.i., 1 no 100 000 personām tai pašā vecuma grupā. Saslimstības biežums ir lielāks pilsētās (Kulbergs un Engstrems-Lindbergs - Cullberg & Engstrōm-Lindberg, 1988). Pēc jaunāka dāņu pētījuma (Mollers-Madsens un Mistrups - Moller-Madsen & Nystrup, 1992), kas balstās uz slimnīcu statistiku par pirmoreiz uzņemtiem pacientiem, 1970. gadā saslimšana ar anorexia nervosa bija 0,42/100000,bet 1988.gadā- 1,36/100000. Un tas par spīti faktam, ka pirmoreiz slimnīcā uzņemtu psihiatrisku pacientu skaits vispār samazinājies un ka noteikts skaits anorexia nervosa pacientu joprojām tiek ārstēti somatiskajā medicīniskās aprūpes sektorā. Vienlaikus ir zināms, ka puse pacientu, kam par nāves cēloni minēta anoreksija, nekad nav tikusi ārstēta kādā psihiatriskā iestādē. Tas nozīmē, ka saslimstība ar anorexia nervosa patiesībā ir vēl lielāka, iespējams, divreiz lielāka, nekā to rāda pētījumi, kas pamatojas uz psihiatrisko statistiku.
Savā smagākajā formā anorexia nervosa ir slimība, kas var novest līdz nāvei. Nereti tiek izdarīta pašnāvība. Anorexia nervosa gadījumos tas ir parastākais nāves cēlonis. Taču arī elektrolītu līdzsvara traucējumu rezultātā sevis badināšana var beigties ar nāvi. Mirstības standartrādītājs (novērotā mirstība x 100/prognozētā mirstība) anorexia nervosa tiek rēķināts 9. Mirstība to personu vidū, kam novēro nervozu atsacīšanos no ēdiena, ir lielāka nekā starp jebkuras citas grupas psihiatriskiem pacientiem. Pašnāvības risks ir tāds pats kā šizofrēnijai (Mollers-Madsens u.c. - Moller-Madsen, 1997). Palielināts iespējamas agrīnas nāves risks saglabājas daudzus gadus pēc saslimšanas sākuma.
Bieži anoreksija sākas vienlaikus ar pubertāti. Dažos gadījumos arī 20-25 gadu vecumā. Nereti anorektiskās reakcijas atkārtojas vairākas reizes, pat vecumā. Daļai anoreksijas pacientu periodiski novēro tā saukto bulīmiju ( no grieķu būs - "vērsis" un limos - "izsalkums"), t.i., īslaicīgu negausīgu pārēšanos. Tā mainās ar anoreksijas periodiem.
1.1 Nervozās anoreksijas simptomi.
Pēc Vispasaules Veselības aizsardzības organizācijas starptautiskā slimību klasifikācijas desmitā izdevuma (ICD-10) anorexia nervosa kritēriji ir šādi: Traucējums, ko raksturo svara zaudēšana ar skaidru nolūku. To izraisa un veicina pacients pats. Traucējumus visbiežāk novēro padsmitgadniecēm un jaunām, pieaugušam sievietēm, bet tos sastop arī padsmitgadīgiem zēniem un jauniem, pieaugušiem vīriešiem, tāpat bērniem neilgi pirms pubertātes un sievietēm līdz pat menopauzei. Traucējumi saistās ar specifisku psihopatoloģiju, kurā dominē izmainīts priekšstats par savu ķermeni. Bailes no aptaukošanās un liekā svara kļūst par pārspīlēti pārvērtētu ideju, kāpēc pacients cenšas savu ķermeņa svaru samazināt. Visbiežāk novēro barības uzņemšanas nepietiekamību un novājēšanu visdažādākajās pakāpēs ar sekundārām izmaiņām endokrīnajā sistēmā un metabolismā, kā arī traucējumus organisma funkcijās. Simptomi aptver ierobežotu diētu, intensīvas fiziskās nodarbības, pašizsauktu vemšanu un notievēšanas līdzekļu, arī caurejas un diurētisko līdzekļu, lietošanu.
Kopsavilkumā var runāt par
•stiprām bailēm kļūt resnam, neraugoties uz acīm redzamu novājēšanu;
•aplamu priekšstatu par savu ķermeni: pacients uzskata sevi par resnāku, nekā to saskata apkārtējie;
•vismaz par 25% zemāku svaru attiecībā pret garumu un vecumu nekā normālais;
•nav konstatēta somatiska slimība, kas varētu veicināt esošo stāvokli.
•atteikšanās no ēdiena, lai it kā normalizētu svaru.
•ierobežo savu apetīti līdz minimumam, bet papildus vēl lieto caurejas līdzekļus un veic sportiskas aktivitātes,
1.2. Anoreksijas cēloņi:
•ģenētiskie faktori, psihiskā slodze pubertitātes vecumā, kad notiek izmaiņas ķermenī,
•neatrisināti ģimenes konflikti,
•sabiedrībā pastāvošie uzskati par slaiduma ideāliem.
1.3. Anoreksijas sekas:
•dažāda veida bojājumi organismā,
•hormonālie traucējumi,
•izzūd menstruālais cikls,
•muskuļu vājums,
•problēmas ar asinsriti,
•izkrīt mati,
•problēmas ar ādu,
•ūdens uzkrāšanās šūnās,
•dažādas sekas organismā, ko izsauc nepietiekams vitamīnu un minerālvielu daudzums,
•sistemātiskie endokrīnie traucējumi hipotalāms – hipofīze – dzimumdziedzeri noved sievietes pie amenorejas, bet vīriešus (5%) – pie seksuālas intereses un potences zuduma. Izņēmums ir pacientes, kurām pateicoties kontraceptīvo līdzekļu lietošanai saglabājas menstruālais cikls, kas kompensē hormonālos traucējumus.
•paaugstināta jūtība pret aukstumu
1.4. Slimības norise
Slimības norisei raksturīgas trīs fāzes.
1. fāze. Sākums kā pie parastas notievēšanas, bet pakāpeniski process pārvēršas par badošanos un kļūst par uzmācību. Tajā ļoti aktīvi tiek iesaistīti apkārtējie cilvēki. Svars krītas strauji, novājēšana ir izteikta un satrauc ģimeni. Vairums aizsākušos anoreksijas gadījumu droši vien šajā fāzē tiek pārtraukti.
2. fāze. Kad badošanās sasniegusi zināmu robežu, organisms reaģē ar dažu enerģiju prasošu sistēmu darbības ierobežošanu. Izbeidzas menstruācijas, samazinās asinsriņķošana rokās un kājās, tāpēc novērojama salšanas sajūta, krītas psihiskās koncentrēšanās spējas. Sasniegta fāze, kad par, nopietns veselības risks. Ja stāvoklis neuzlabojas, parasti pacientu ievieto slimnīcā. Daļai pacientu novēro pacilātu noskaņojumu, jo izsalkuma sajūta zudusi, un pacients izjūt apmierinājumu tās trūkumā. Arī šajā stadijā stāvoklis var pavērsties uz labo pusi.
3. fāze. Pacients sver, iespējams, ap 30 kg un organisma vielmaiņa sāk izmantot pēdējos enerģijas resursus. Tauku krājumi ir izmantoti, un sadalās organisma proteīns. Tādejādi slāpekļa līdzsvars kļūst negatīvs. Tas nozīmē, ka sadalās lielāks slāpekļa daudzums un tiek izvadīts no organisma ar urīnu ne kā - uzņemts. Šāda situācija ir dzīvībai bīstama, un tai mēdz sekot apjukuma stāvoklis.
Pastāv arī paaugstināta uzņēmība pret infekcijām. Pamatnoskaņojumu raksturo apātija. Nav jēgas mēģināt pacientam palīdzēt ar psihoterapeitiskiem līdzekļiem. Nepieciešama aktīva ārstēšana; tajā ietilpst intravenoza barības vielu ievadīšana organismā, vajadzības gadījumā arī barošana ar zondi.
1.5. Kognitīvā komponente
Nervu anoreksija ir lēmumu pieņemšana un savas rīcības plānošana. Daži pacientu secinājumi un lēmumi:
„ Es nevēlos ēdienu, bet mīlestību un uzmanību” „ Es nevēlos ēst šo ēdienu, bet citu” „ Es neļaušu sevi kontrolēt! Es ēdīšu kad gribu un ko gribu”
Domas mēdz būt uzmācīgas. Pacients nemitīgi domā par ēšanu, kaut arī to noliedz. Pacientiem ir izkropļots priekšstats par savu izskatu. Ķermeņa paštēls ir multimensiāla konstrukcija, kas ietver tādas ķermeņa uztveres komponentes kā izmēra vērtējums, kognitīvie un emocionālie attieksmes faktori. Ēšanas traucējumu gadījumā raksturīgs ķermeņa formas nepareizs novērtējums.(Wonderlich ar līdzaut., 1997)
1.6. Emocionālā komponente
Pacientu afekti ir riebums pret sevi, trauksme attiecībās (ieraušanās sevī) un kauns, kā arī intensīvas dusmas un depresija, kas parādās, kad uzvedība tiek kontrolēta. Anoreksija var tikt uzskatīta par depresijas ekvivalentu, tikai pacientam ir cerība, ka ieguvis ideālu ķermeni, viņš izpelnīsies apkārtējo mīlestību.
Ārēji anoreksija izpaužas kā noguruma noliegums un hiperaktivitāte. Patiesībā slimniekiem ir paralizējoša bezspēcības sajūta, kas skar arī domāšanu, gan uzvedību, novedot pie iniciatīvas deficīta. Barības fobijas, kas anoreksiju pielīdzina fobiskai neirozei, veidojas no izkropļota priekšstata par barības bīstamību un riebumu pret ēdienu.
Pamat sindroms nereti kombinējas ar nespecifiskām trauksmaini – depresīvām un obsesīvām izpausmēm (īpaši uzmācīgu tieksmi pēc tīrības) (Попов, Вид, 1997). Izšķir šādus personības funkcionēšanas tipus: histrioniskais, šizoīdais, depresīvais, obsesīvi kompulsīvais, infantili pakļāvīgais, pre - psihotikais. Ja slimnieks funkcionē psihotiskā līmenī (piemēram, šizofrēnijas) anoreksija ir kā zīme par attiekšanos no kontakta ar ārējo pasauli.
1.7. Uzvedības komponente
Anoreksijas gadījumā slimnieks, tāpat kā kompulsīvās neirozes gadījumā, kļūst askētisks. Anoreksija var izpausties ne tikai kā barības uzņemšanas ierobežošana, bet arī ar vemšanas izraisīšana, diurētisku līdzekļu un vēdera izeju vielu lietošana, kā arī fiziskie vingrojumi un aerobika līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Daļai slimnieku mokošās bada sajūtas dēļ neizdodas atteikties no ēdiena (tas norāda, ka ar ēšanas instinktu un endokrīno funkcionēšanu viss ir kārtībā) un veidojas ēšanas ekscesi, parasti slepus naktīs ar pastāvīgu vemšanas izraisīšanu (nervu anoreksijas bulīmiskā forma). Ēšanas uzvedībai raksturīgas daudzas īpatnības. Slimnieces mājās ēdienu slēpj visvisādās slēptuvēs, sabāž kabatās. Ēšanas laikā iztērē daudz laika dažādām manipulācijām ar ēdienu – sagriešanu sīkās daļās, izklāšana pa šķīvi. Neapēstie gabali parasti netiek atstāti uz šķīvja, bet noslēpti. Tai pašā laikā slimnieces var sākt krāt kulinārijas receptes un gatavot izsmalcinātus ēdienus tuviniekiem (Попов, Вид, 1997). Slimnieču uzvedības deviance ir apzināta un iespēju robežās tiek slēpta no apkārtējiem (un, otrādi neapzināta paliek tikai iekšējās pasaules – emocionālā komponente – kauns, riebums, depresija, kas tiek slēpta arī no sevis, respektīvi, slimnieces nevēlas saprast šādus savas uzvedības motīvus). Pacientes parasti atsakās ēst tuvinieku klātbūtnē un sabiedriskajās vietās. Pacientes bieži skatās uz sevi spogulī un sūdzās apkārtējiem par savu lieko svaru. Iespējams arī suicidālā uzvedība.
1.8. Somatiskā komponente
Pacientes izjūt arī somatisku diskomfortu, visbiežāk epigastrālajā apvidū. Izteikta svara zuduma dēļ raksturīga spiediena un temperatūras pazemināšanās, bradikardija, tūskas un lanugo (jaundzimušo pūciņas), kas liecina par vielmaiņas traucējumiem. Ja slimība sākās pirms pubertātes periodā, palēninās nobriešanas process (sekundāro dzimumpazīmju veidošanās), kas var normalizēties, sākot ārstēšanos. Endokrīnās pārmaiņas var izraisīt vairogdziedzera funkciju traucējumu (Попов, Вид, 1997). Letalitāte 15-20% gadījumu.
1.9. Interpersonālā (komunikatīvā) komponente
Industriālā attīstīto valstu populācijā mūsdienās (no 70.gadiem) novērojams „anorektiskais sprādziens” (W. Baeyer, 1965), kas saistīts ar sieviešu emancipāciju. Anoreksija ir viena no mūsu laikmeta un noteikta kultūras līmeņa slimībām (H. Bruch, 1965). Latentās anoreksijas formas netiek diagnosticētas, īpaši noteiktu profesiju pārstāvēm, tādām kā balerīna, manekenes u.tml. Slimība sākas periodā no 10 līdz 30 gadiem, ar maksimumu pusaudžu vecumā līdz 18. gadiem. Interpersonāli anorektiskā rakstura pazīmes ir nekomunibilitāte, jūtīgums, aizvainojamība un ieraušanās sevī. Pusaudžu un jauniešu periodā ir neparasti viegli nedumpojas (izņēmums ir tikai cīņas ar ēšanu). Slimnieces nesadarbojas ar ārstu, jo bailes kļūt resnai vienmēr slikti ietekmē motivāciju ārstēties, noliedz mākslīgas vemšanas izraisīšanu un cita ēšanas uzvedības īpatnības, arī runājot ar ārstu.
2. Etioloģija
2.1. Endokrinoloģiskā hipotēze
Pirmā endokrinoloģiskā hipotēze, kas tika izvirzīta kā nervu anoreksijas iemesls, bija Simondsa hipofizārā kaheksija. Tā nav tikusi pierādīta, kaut arī dažreiz pacientēm ir arī primāri endokrinoloģiski traucējumi (izteikta hipotēze, kas slimības pamatā ir primārs hipotalāma funkcijas traucējums, kas izraisa amenoreju, un centrālo neirotransmiteru – dopamīna, serotonīna un nerepinefrīna – vielmaiņas regulācijas traucējumus). Nervu anoreksija joprojām ir iekļauta psihisko slimību klasifikācijā, jo pacientes, kas citkārt dzīvē ir paklausīgas un pakļāvīgas, slimojot ar anoreksiju, izrāda apbrīnojamu spītību, negatīvismu sadarbībā ar ārstu, rīkojas saskaņā ar saviem priekšstatiem par sevi, dodot priekšroku vēlmei patikt nevis vēlmei paēst. Eksistē neskaidras darbības mehānisma ģenētiskā nosliece: anoreksijas slimnieču māsām paaugstināts morbitātes līmenis. Vienas olšūnas dvīņu konkordance pārsniedz 50%. Slimnieču tiešie radinieki biežāk slimo ar afektīvajām psihozēm (Попов, Вид, 1997). Pagaidām pētot tā saucamo pārmantotības mehānismu, nav noskaidrots, kas tiek pārmantots – primārie endokrinoloģiskie traucējumi, ēdiena atgrūšana, riebuma mehānisma traucējumi, slikta socialibitāte kā temperamenta īpatnība, vai depresivitāte, kura tikai pieņem specifisku vides izraisītu formu, vai arī vēl kāds cits mehānisms.
2.2 Ģimenes sistēmas pieeja
Visos slimības gadījumos pacientēm ir attiecību traucējumi ar vecākiem, zems psihoseksuālās attīstības līmenis un seksuālās dzīves adaptācijas traucējumi (Попов, Вид, 1997). Pacientēm nereti ir valdonīga, despotiska māte, kas apspiež bērnu gribu un iniciatīvu. Tādām mātēm ir augsti afektīvs lādiņš ar izteiktu patmīlību. Tēvs neaktīvs, noslēgts, drūms, šizoīds. Ēšanas problēmas bērnībā ir daudziem bērniem, bet tās vēlāk izzūd. Mātes hiperprotektivitāte ēdināšanā fiksē bērnam rigīdu kognitīvo sistēmu uzskatos par ēdienu. Slimības prognoze ir jo sliktāka, jo vēlīnāks ir tās sākums un jo dezorganizētāka ir premorbīdā personība un attiecības vecāku ģimenē (Попов, Вид, 1997).
Psihoanalītiskās hipotēzes(uzsver intrapsihisko komponenti)
•neapzinātās autoagresīvās tendences;
•zemapziņas izraisītas bēgšanas no seksualitātes: anoreksija kā seksualitātes noliegums.
•konflikts starp vēlmi pēc neatkarības un atkarības.
Fobiskās fiksācijas attiecībā uz ēdienu var veidoties no dažāda, bet slimnieka vienlīdz neapzināta satura - , kompensējot negatīvu paštēlu, tiecoties uz nerealizējamu ideālu, tieksmes simboliski nofiksēt sevi mazās meitenītes lomā aiz bailēm no pieaugušās atbildības, funkcionējot kā pieaugušajam, neatkarīgam cilvēkam, seksuālai sievietei; bērnībā nepārstrādāts incestuāls konflikts. Arī šajā nervu anoreksijas slimība veidojas no dominējošas vajadzības patikt sev un citiem, kas konfliktē ar vajadzību pēc ēšanas, t.i., bada sajūta un, iespējams, ģenētiski determinētu neizteiktu bada no ēšanas. Vajadzība patikt pilnīgi dominē par akūtākām dzīvības uzturēšanas vajadzībām. Dziļāka līmeņa konflikts veidojas starp vajadzību patikt citiem – veidot attiecības, tikt apbrīnotai un attiecību trūkuma, ieraušanās sevī, kas veidojas aizsargājoties no dziļa kauna par sevi un bailēm no atgrūšanas. Slimība veidojas tikai tāpēc, ka fiziskais ķermenis „grib” savu, ko savukārt psihiskās vajadzības bremzē. Traucējumu veido arī tas, ka pacientēm nav īstas apjausmas (pašrefleksijas) par savām vajadzībām
2.3. Ārstēšana
Veiksmīga var būt tikai tāda ārstēšanas programma, kas ņem vērā traucējumu daudzšķautnaino dabu. Izstrādājot terapijas plānu, jāņem vērā distrofijas primārās un sekundārās somatiskās sekas. Var izmantot pat intensīvo terapiju un slimības cēloņu likvidēšanu, kas ietver individuālās un grupas psihoterapijas metodes, kā arī uzvedības un ģimenes psihoterapijas tehnikas. Īpaši nozīmīga ir ķermeņa shēma jeb paštēla traucējumu korekcija. Internista pareiza ēdināšana ir nepieciešama, bet nenovērš slimības cēloņus (Попов, Вид, 1997). Nereti neattaisnota ir arī orientācija tikai uz psihoterapiju, gaidot, kā ēšanas paradumi normalizēsies automātiski, atrisinot psihiskās problēmas. Slimniecēm, kas turpina dzīvot vecāku ģimenēs, ģimenes psihoterapijas ir obligāta (Попов, Вид, 1997). Tur, kur vecākus neizdodas psihoterapijā iesaistīt, pacientes attiecības ar viņiem tiek stingri fokusētas individuālajā psihoterapijā. Ņemot vērā slimnieces sākotnējo motivācijas trūkumu attiecībās uz ārstēšanu, nepieciešams izvirzīt tādu mērķi, kam slimnieces piekrīt. Dažādos gadījumos iesaistīšanos ārstēšanā vecina tādu mērķu izvirzīšana kā depresija, miegu traucējumu novēršana, koncentrēšanās un intereses palielināšana par citām ikdienas dzīves lietām vai mērķiem, distancējoties no uzmācīgajam domām par ēšanu un ķermeņa svaru, kā arī fiziskās labsajūtas uzlabošana, komunikācijas noregulēšana ar apkārtējiem (Попов, Вид, 1997), interpersonālo attiecību veidošana ar vienaudžiem, īpaši ar pretējā dzimuma vienaudžiem, interpersonālās trauksmes mazināšana. Ārstēšanu vispār un arī psihoterapiju apgrūtina slimnieču tipiskā nostādne virspusēji sadarboties ar ārstu, demonstrējot pseidopanākumus, aiz kuriem slēpjas rigīda pretošanās problēmas pārstrādei un atrisinājumam. Tādas nostādnes gadījumā slimnieces ambulatora ārstēšana ir mazperspektīva, jo ir grūti kontrolēt viņas uzvedību. Stacionārā apstākļos diagnostiski homogēnās slimnieku grupās optimālākā ir grupas analītiskā psihoterapija (Попов, Вид, 1997). Paciente, kas ir nekritiska un savas problēmas noliedz, ievēro citu slimnieču izvairīšanos ieskatīties savu problēmu būtībā. Tomēr grupas psihoterapija nav pietiekami efektīva, ja to izmanto kā vienīgo ārstēšanas līdzekli (4-5 grupas sesijas nedēļā) un ilgstošs ( vismaz 9 mēnešus). Īsāki ārstēšanas kursi dod virspusējas sekmes, bet tās nav pietiekamas dziļāko patogēno personības mehānismu pārstrukturēšanai un pacientu emocionālai nobriešanai (Попов, Вид, 1997). Daudzās valstīs stacionārā izmanto arī uzvedības terapijas metodes, veicinot adekvātu ēšanas uzvedību un svara pieaugumu, bet izskaužot iepriekšējo uzvedību, piemēram, pat liedzot tikties ar tuviniekiem, izmantot telefonu un televizoru, liekot uzturēties personāla klātbūtnē 2-3 stundas pēc ēšanas. Ēšanas uzvedības treniņi paredz stingri līdzsvarotu uzturu ar precīzi dozētu un kaloriju uzskaitījumu. Psihofarmakoterapijā tiek izmantoti antidepresanti, iedarbojoties uz depresīvo komponenti un antihistamīna līdzekļi (piemēram, ciprohektadīns). Ambulatori izmanto ilgtermiņa individuālo psihoterapiju un grupas psihoterapiju. Ja vecāki piekrīt sadarboties, efektīva ir ģimenes sistēmas psihoterapija (Минущин)
Bulīmija - pārmērīga ēšana
Sastopamība un simptomi. Bulīmiju var uzskatīt reizēm tikai par pārmērīgu ēšanu, reizēm - par anorexia nervosa variantu. Pēdējā gadījumā novēro anoreksijas periodus pārmaiņus ar bulīmijas periodiem. Pilnīgi izteiktu sindromu sastop l no 200 sievietēm un l no 2000 vīriešiem 15-24 gadu vecumā.
ICD-10 sindromu definē šādi: raksturīgas atkārtotas pārmērīgas ēšanas epizodes un pārspīlēta aizņemtība ar svara kontrolēšanu. Tas izveido noteiktu modeli - negausīgu ēšanu un sekojošu vemšanu vai caurejas līdzekļu lietošanu. Daudzi traucējuma psiholoģiskie faktori sakrīt ar anorexia nervosa, arī sakāpinātas rūpes par ķermeņa ārējo izskatu un svaru. Atkārtota vemšana izraisa traucējumus elektrolītu līdzsvarā, kā arī fiziskas komplikācijas. Bieži, bet ne vienmēr, anamnēzē parādās anorexia nervosa gadījumi, kas notikuši pirms dažiem mēnešiem vai gadiem.
Kopsavilkums.
• Atkārtota, pārmērīga, kalorijām bagāta ēdiena uzņemšana.
• Ēšana parasti notiek citiem neredzot.
• Ēšana tiek pārtraukta tikai tad, kad kuņģis ir tik pilns, ka parādās sāpes un nogurums.
• Bieži ēšanai seko paša izraisīta vemšana.
• Svara regulēšanai tiek izmantoti caurejas līdzekļi.
• Reizēm svars liek īslaicīgi normalizēts, bet pārmaiņas tajā var būt arī ļoti straujas un lielas.
3.1. Norise un dinamika
Arī bulīmija var sākties kā notievēšanas mēģinājums, kad paša izraisīta vemšana pēc bagātīgas maltītes šķiet "vienkāršs" ķermeņa svara kontrolēšanas paņēmiens. Tā izmantošana turpinās, pat ar salīdzinoši normālas ēšanas periodiem pa vidu, kamēr attīstās par regulāru un uzmācību ieraduma modeli, proti, ēst rijīgā negausībā un pēc tam izvemties. Barības uzņemšana bieži notiek slepeni. Ledusskapja un pieliekamā saturs pazūd naktīs. Tiek patērēti ievērojami pārtikas daudzumi. Nereti – biezputras, maize, kūkas un makaroni, bet citreiz arī dārgāki ēdieni.
Ēšana notiek bez jebkādas aiztures, līdz sāpju robežai, kad vēders stipri izspīlējas. Pēc tam parasti seko vemšana. Ēdiena uzņemšana ir patīkama līdz brīdim pirms sāta sajūtas iestāšanās. Pēc vemšanas rodas apjukums, pat depresija, ko raksturo sevis nicināšana un domas, ka šī ir pēdējā reize. Minētās domas pilnīgi zaudē jēgu nākamajā dienā.
Bulīmija var turpināties gadiem. Nopietnākie blakusefekti ir kālija trūkums kā sekas biežai kuņģa satura atvemšanai. Tas rada nogurumu un muskuļu vājumu. Tāpat novēro arī zobu bojājumus sālsskābes iedarbības rezultātā. Zobārsti labi pazīst zobu nodilumu, kāds ir dažām bulīmijas pacientēm. Ne mazāk jūtams ir ekonomiskais efekts, jo milzīgais produktu patēriņš var izmaksāt vairākus tūkstošus zviedru kronu mēnesī.
Visos gadījumos saskatāmi pamatpersonības traucējumi dažādās pakāpēs. Neirotisko bulīmiju var nosaukt par traucējumu, kurā izpaužas grūtības uzsākt patstāvīgu dzīvi un aiziet no vecāku mājām. Tas tipisks pusaudža gadu beigu periodam. Bieži novēro ambivalentas saites ar vecākiem un nepietiekamu seksuālo briedumu. Ķermeņa uztveres problēmas nav tik izteiktas kā anoreksijas gadījumos. Ja pacientu raksturo robežstāvoklis, daudzkārt anoreksiju un bulīmiju novēro pārmaiņus.
Prognoze ir ļoti dažāda. Liekas, ka letāls iznākums nav pārāk bieži sastopams, tomēr notiek pašnāvības mēģinājumi - daļēji kā depresīva izmisuma komponents, ko izraisa traucējumi, no vienas puses, un pamatā esošā personības problemātika - no otras puses.
Bulīmija. tāpat kā anoreksija, ir psihiskas dabas saslimšana, kas izpaužas caur neēšanu. Kāpēc meitene neēd (anoreksijas gadījumā) vai visu apēsto izvemj? Tas ir tāpat kā citu psihisku saslimšanu neirotiskās izpausmes, piemēram, cilvēkam ir nepamatotas bailes no kaut kā, trauksmes sajūta, uznāk sirdsklauves. Tas ir slimīgs stāvoklis, kura pamatā ir traucēta sava ķermeņa un ēšanas uztvere, Šādām slimniecēm galvā dominē tikai viena doma: kaut es nekļūtu resna, es nedrīkstu kļūt resna! Ar šo domu viņas no rītiem mostas un vakaros iet gulēt Pārējam nav nozīmes - ne veselībai, ne sekmēm mācībās, ne citām interesēm, Zūd pašsaglabāšanās instinkti, meitene nesaprot nesajūt kāda viņa izskatās, kas ar viņu noticis.
Retāk, bet ir smagāki gadījumi, kad ar šādiem ēšanas un sava ķermeņa uztveres traucējumiem izpaužas garīga saslimšana. Piemēram, depresija, arī šizofrēnija. Meitene ir depresijā, un viņai kā blakus simptoms izpaužas neēšana vai pārēšanās. Šādos gadījumos galvenā jeb primārā ir garīga saslimšana, bet viens no simptomiem kaut kādu iemeslu dēļ - neēšana. Šādi pacienti noteikti nonāk psihiatra vīrieši ar bulīmiju patiešām slimo ļoti retos gadījumos. Acīmredzot vainīga pasaulē valdošā skaistuma ideoloģija: meitenēm jābūt skaistām un tievām. Katrā žurnālā ir skaistas, bet ļoti tievas modeles, šībrīža topmodeles arī ir ļoti, ļoti slaidas, visur tiek aprakstīti panākumi, kādus gūst šīs slaidās sievietes. Puišiem parasti tiek akcentētas citas vērtības un kvalitātes. Pie mums par to vēl nerunā, bet Rietumu pasaulē šī problēma ir ļoti aktuāla Piemēram, Lielbritānijā jau diezgan skaļi tiek izteikts viedoklis, ka jācenšas mainīt šo tievuma kulta ideoloģiju, supermodeļu modi. Tātad tur cilvēki saprot, ka tas ir kaitīgi sabiedrībai, tas kaitē meitenēm, kuras cenšas līdzināties saviem supertievajiem un pat kārnajiem elkiem. Šī ideoloģija ir ļoti psihotraumējoša redzeslokā.
Vīrieši ar bulīmiju patiešām slimo ļoti retos gadījumos. Acīmredzot vainīga pasaulē valdošā skaistuma ideoloģija: meitenēm jābūt skaistām un tievām. Katrā žurnālā ir skaistas, bet ļoti tievas modeles, šībrīža topmodeles arī ir ļoti, ļoti slaidas, visur tiek aprakstīti panākumi, kādus gūst šīs slaidās sievietes. Puišiem parasti tiek akcentētas citas vērtības un kvalitātes. Pie mums par to vēl nerunā, bet Rietumu pasaulē šī problēma ir ļoti aktuāla Piemēram, Lielbritānijā jau diezgan skaļi tiek izteikts viedoklis, ka jācenšas mainīt šo tievuma kulta ideoloģiju, supermodeļu modi. Tātad tur cilvēki saprot, ka tas ir kaitīgi sabiedrībai, tas kaitē meitenēm, kuras cenšas līdzināties saviem supertievajiem un pat kārnajiem elkiem. Šī ideoloģija ir ļoti psihotraumējoša.
Kā viens no pamudinošiem faktoriem tiek minēta ēšanas kultūra ģimenē - ir novērots, ka ar bulīmiju biežāk saslimst meitenes, kuru ģimenēs ēšanai tiek pievērsta ļoti liela nozīme, ēšana tiek uzskatīta par gandrīz būtiskāko dzīvē. Kā iemesli tiek minēti arī dažādas traumas bērnībā, taču ar psiholoģiskajām traumām visu izskaidrot nevar. Jo traumas bērnībā visiem ir bijušas vairāk vai mazāk līdzīgas: barga audzināšana, fiziski sodi, vecāku šķiršanās, arī vardarbība. Bet vēlāk tās izpaužas visdažādākajos veidos: vienam kā bulīmija, otram kā anoreksija, trešajam kā depresija, bet ceturtajam kā neiroze ar fobijām. Tādēļ psiholoģiskās traumas var uzskatīt tikai par provocējošu faktoru. Bieži vien bulīmijas iemesls cilvēkam no malas vispār var šķist smieklīgs, piemēram, mīļotais puisis pateicis, ka tu esi nedaudz apaļa. Grēko arī treneri, kuri savām audzēknēm neapdomīgi norāda, ka viņas smagi skrien vai lec – tā kā derētu kādu kilogramu, tev meitenīt, nomest! Jo ar bulīmiju un anoreksiju parasti slimo jaunas meitenes un tīnes, nenobriedušas personības, kuras daudz ko uztver sāpīgāk nekā pieaugušie. Taču noteikts nozīme ir ari iedzimtībai - kāda garīgā veselība bijusi ģimenē. Jo varētu teikt - šīm meitenēm ir talants uz ēšanas traucējumiem.
Vēl novērots, ka ar bulīmiju un anoreksiju visbiežāk slimo ļoti apdāvinātas un aktīvas meitenes, tādas, kurām viss sokas, kuras min par paraugu citiem. Tādēļ viņas uzskata - man jābūt perfektai visur man jābūt pilnībai. Tajā skartā -arī ar perfektu augumu. Turklāt interesanti, ka šīs slimnieces sākotnēji reti kad ir apaļīgas, parasti viņām ir normāls svars. Taču viņas grib kļūt vēl slaidākas, jo grib būt ideālas.
Bulīmiju ir ļoti grūti atklāt, jo bulīmijas slimnieces savu slimību prot ļoti veikli noslēpt. Turklāt apmēram septiņdesmit procentiem sabiedrības nav skaidras informācijas par šo slimību. Vajadzētu jau skolā mācīt, ka ir šādi ēšanas traucējumi.
3.2. Emocionālā komponente
Pacientes ir nobažījusies par savu seksuālo pievilcību un izrāda lielu seksuālo aktivitāti salīdzinājumā ar nervu anoreksijas slimniecēm. Bulīmijas pacientēm ir bailes no vientulības un iekšēja tukšuma sajūtas. Bēgot no šīm sajūtām, kompulsīvi tiek lietots ēdiens, kas sagādā baudas sajūtu, bet zūd spēja atšķirt sāta sajūtu un emocionālo komfortu. Pacientes attopas, apzinoties, ka zudusi kontrole. Lēkme beidzas ar fiziska diskomforta sajūtu (sāpes epigastrijā, pilnuma sajūta, slikta dūša) un psihiskiem pārdzīvojumiem (depresīvas izpausmes, vaina sajūta, neapmierinātība ar sevi un riebumu), kā arī sociālo kontaktu pārtraukšana (kas norāda uz mēģinājumu izvairīties no kauna). Nervu bulīmijas pacientes atšķirībā no anoreksijas pacientēm skaidri apzinās savas ēšanas uzvedības pataloģiju (arī to, ka slēpj savu uzvedību no tuviniekiem)
3.3. Uzvedības komponente
Pamatā ir kontroles zuduma par ēšanas uzvedību. Uzvedības traucējumi var izpausties kā impulsīvas zādzības, jo slimnieces zog ēdamo, apģērbu un bižutēriju. Tiek šķirta arī multiimpulsīvā bulīmija (Hubert Lacey), kas var izpausties reizē ar daudziem citiem uzvedības impulsiem:
•alkohola ekscesi,
•„ielas” narkotiku ekscesi,
•multipla medikamentu pārdozēšana
•atkārtoti sevis kropļošana un pašdestrukcijas akti,
•seksuāla atkavētība un promiskuitāte,
•zagšana veikalos
3.4. Etioloģija
Bulīmijai nav specifisku etioloģisku faktoru. Predispozīciju veido paaugstināta ķermeņa masa premorbīda periodā. Premorbīda pacientēm ir raksturīga dezadaptācija visās sociālajās sfērās. Ļoti ticams, ka stresa situācijas (situācija ģimenē, ieiešana jaunā kolektīvā, seksuāli konflikti) ir traucējuma palaidējmehānisms. Vairāk nekā 40% slimnieču dažādos mūža periodos ir novērotas afektīvās svārstības un noteiktos gadījumos slimnieces reaģē pozitīvi uz ārstēšanu ar anidepresantiem (Попов, Вид, 1997). Paaugstināta komorbiditāte, psihoaktīvu vielu ļaunprātīga lietošana un eksperimentāli psiholoģisko izmeklējumu dati narkoloģiskiem un bulīmijas slimniekiem ir līdzīgi: paaugstināta impulsivitāte, trauksmainība, samazināta pašcieņa, komunikatīvie traucējumi, bulīmiju teorētiski tāpēc var uzskatīt par atkarības uzvedību (Попов, Вид, 1997). Psihoanalītiskā modeļa atbalstītāji uzskata, ka bulīmija ir mānijas ekvivalents psihiskās aizsardzības nozīmē. Ēšanas mānija ir pacientes vienīgais kontakts ar realitāti, kas rada dzīves prieku, bet pārējo laiku viņa dzīvo brīžiem agresīvu, brīžiem šausminošu un paranojālu un depresīvu fantāziju pasaulē. Tādejādi bulīmija vienlaikus mānija un atkarība, kas turklāt arī aizsargā pacienti no viņas iekšējās pasaules sāpēm. No konfliktējošo afektu viedokļa slimība veidojas kā vajadzība ar mānijas palīdzību izbēgt no depresīvā tukšuma un vientulības sajūtas (ēdiens kā eiforizējoša viela), kas konfliktē ar svara pieaugumu un risku būt fiziski nepievilcīgai (aktivizē kaunu), kas atkal predisponē uz vientulību. Tātad vēlme patikt konfliktē ar vajadzību pēc iekšējas relaksācijas sajūta un komforta. Bulīmija veidojas arī tāpēc, ka pacientēm nav īstas apjausmas (pašrefleksijas) par savām vajadzībām. Bulīmiskās mānijas afekta laikā paciente nav kontakta ar to savu „Es” daļu, kas pārdzīvo par lēkmēm un ārējo izskatu.
3.5. Ārstēšana
Bulīmiju ārstē, izmantojot psihofarmakoterapiju ar antidepresantiem. Rezistences gadījumā jālieto antikonvulsanti, piemēram, karbamazepīna analogi.
Psihoterapija
•Individuālā psihodinamiskā psihoterapija ir ilgtermiņa un grūta, bet, ja tā tiek pareizi fokusēta, paciente tiek izārstēta (Попов, Вид, 1997).
•Kognitīvi – biheiviorālā psihoterapija (pašmonitorēšana, neadekvāto domu aizstāšana ar citām, stresa menedžments, sociālo attiecību iemaņu izkopšana, ēšanas uzvedības konsultēšana)
•Grupas terapija
Vienīgā iespējamā ārstēšanas metode ir psihoterapija, kuras mērķis ir palīdzēt pacientam ar citādiem līdzekļiem izvirzīt adaptīvākus mērķus interpersonālajās attiecībās. Tomēr veiksmīgu psihoterapijas gadījumu ir maz, jo pacienti pretojas, ja viņu uzvedība tiek interpretēta kā traucējums un subjektīvie ieguvumi no slimības vienmēr ir patīkamāki nekā veselīgas normatīvās uzvedības apgūšana. Ir gadījumu, kad pacienti tādu mērķu vadīti pieķeras psihoterapeitam – nevis, lai atgūtu autonomiju, bet, lai atrastos viņam blakus visu laiku.
4. Praktiskā daļa
4.1. Aptauja
Izdalīju 15. aptaujas 15 skolēniem vecumā no 14 līdz 18 gadiem. Aptaujas pildīšana norisinājās Rīgas 6. vidusskolā. Aptaujas jautājumi ir zinātniski pētnieciskā darba pielikumā. Aptaujas mērķis bija izsecināt, cik procentuāli daudz jauniešu ievēro diētas, vai viņi ir apmierināti ar savu ārējo izskatu, vai ir lietojuši kaut kādus preparātus svara zaudēšanai un kāda ir viņu attieksme pret anoreksijas slimniekiem.
4.2.Rezultātu analīze
Izanalizējot aptaujas atbildes, es izsecinu, ka jaunieši vecumā no 14 līdz 18 gadiem, lielākoties ir apmierināti ar savu ārējo izskatu un lielākā daļa aptaujāto ir ievērojuši dažādas diētas. Bija arī jautājumi, kuri manī radīja nelielu izbrīnu, piemēram, uz jautājumu „Vai esat mēģinājis badoties”, lielākā daļa uz šo jautājumu bija atbildējuši apstiprinoši. Tātad, izsecinu, ka jaunatne mēģina pielietot dažādākos veidus, lai zaudētu lieko svaru.
Secinājumi
Darba mērķis bija veikt teorētisko un praktisko pētījumu par ēšanas traucējumiem jauniešiem. Un izvēlējos sīkāk aprakstīt, kāpēc anoreksijas slimnieces nepārstāj badošanos, kad svars jau ir pietiekami nomest un sāk parādīties veselības problēmas, kādas ir šīs slimības pazīmes un sekas un uzzināt, kas ir izpētīts šajā jomā un kādi secinājumi ir izdarīti.
Balstoties uz darba mērķiem tika izvirzīti vairāki uzdevumi. Pabeidzot darbu secināju:
1.Lai gan beigās slimniece ir ārkārtīgi tieva, pašai vēl aizvien šķiet, ja ir par resnu. Slimība var kļūt dzīvībai bīstama, jo galīgi trūkst izpratnes par sevi un par slimību. Lielākā daļa meiteņu, kam ir anoreksija, nejūtas slimas vai arī nejūt, ka viņām draud saslimšana. Viņas jūt, ka pamazām risina dažas problēmas. Kad anoreksija ir attīstījusies tik tālu, ka nav vairs kontrolējama, ir iestājies dzīvībai bīstams stāvoklis, kad noteikti nepieciešama ārstēšana.
2.Anoreksijas pazīmes ir:
•anoreksijas simptomi ir svara zudums līdz 50% no sākotnējā svara,
•anoreksijas pacientes jūtas visu laiku resnas, kaut arī svars ir stipri zem normas, un cenšas panākt vēl lielāku svara zudumu,
• lai samazinātu svaru, anoreksijas pacientes uzņem ļoti niecīgu uztura daudzumu un izvairās no produktiem ar lielu kaloritāti,
•dažas pacientes brīžiem vispār tikai badojās,
•visbiežāk uzturs šo sieviešu dzīvē ieņem centrālo vietu, jo patstāvīgi ir jācīnās ar bada sajūtu,
•anoreksijas pacientes var iedalīt divās grupās: pirmās visu laiku ietur diētu savukārt otrai grupai brīžiem parādās bulīmijas pazīmes,
•daudzas anoreksijas pacientes ne tikai ierobežo savu apetīti līdz minimumam, bet papildus vēl lieto caurejas līdzekļus un veic sportiskas aktivitātes,
•ja svars ir vismaz par 15% zem normāla svara, tad tiek uzstādīta diagnoze anoreksija,
•daudzas pacientes sver 30kg.
Bet anoreksijas sekas ir šādas:
• dažāda veida bojājumi organismā,
•hormonālie traucējumi,
•izzūd menstruālais cikls,
•muskuļu vājums,
• problēmas ar asinsriti,
• izkrīt mati,
•problēmas ar ādu,
•ūdens uzkrāšanās šūnās,
•dažādas sekas organismā, ko izsauc nepietiekams vitamīnu un minerālvielu daudzums.
Izmantotā literatūra
1.Artūrs Untināns, „Cilvēka psihe”, - Nacionālais apgāds, 2005 – 17.lpp
2.Juhans Kulbergs “Dinamiskā psihiatrija”, izdevniecība “Jumava”, 2001. gads, Rīga; lpp. 170-175.
3.Dana Sinkeviča “Princeses Diānas slimība”, žurnāls “Ieva”, 27.10.-2.11. 2001.; lpp.: 27-29
4.Linda Balode “Viltus draudzene – anoreksija”, žurnāls “Psiholoģijas pasaule”, 2005, februārī
5.Pieejas veids – Tīmeklis www-adrese:http://www.dieta.lv/index.php?do=10&in=235 (publicēts 2004-10-26 10:21:30)
Anotācija
Zinātniski pētnieciskais darbs „Ēšanas traucējumi” ir uzrakstīts latviešu valodā. Mācību priekšmetā psiholoģija. Darba apjoms ir 29 lapas.
Darbā ir divas galvenās nodaļas:
1.Teorijas daļā. Apkopoju informāciju gan par anoreksiju, gan par bulīmiju. Anoreksija ir psihiskas dabas slimība, kas izpaužas kā ēšanas traucējumi, kur ir izteikts svara zudums līdz pat 50% no sākotnējā svara, bet bulīmija - ir psihiskas dabas slimība, kas izpaužas kā ēšanas traucējumi, kur badošanās mijās ar nekontrolējamām rīšanas lēkmēm, kam seko apzināta vemšanas izraisīšana vai dažādu medikamentu lietošana, lai novērstu pieņemšanos svarā.
Teorijas daļā rakstīju tikai būtiskāko un apkopoju informāciju par:
•kāda veida ir šīs slimības (anoreksija un bulīmija)
•cēloņi, sekas un pazīmes
•ārstēšanās
•slimības norise un dinamika
2. Praktiskā daļā.
Lai uzzinātu kāda ir jauniešu attieksme pret anoreksijas slimniekiem, kāda ir viņu paša attieksme pret savu ārējo izskatu, vai viņi īpaši piedomā pie saviem ēšanas paradumiem, vai ir mēģinājuši tīšu prāt izraisīt vemšanu vai diareju u.tml.,veicu aptauju, kura palīdzēja daudz ko izprast. Varu tikai izsecināt, ka mūsdienu jaunatne ir apmierināta ar savu ārējo izskatu (67%), bet mēdz arī badoties (60%). Jaunieši uzskata, ka galvenais cēlonis anoreksijai ir neapmierinātība ar sevi un kad cilvēks nav pašpārliecināts.
Pielikumā ir aptauja „Ēšanas traucējumi”
Pielikums
Аptauja „Ēšanas traucējumi”
2. Vai esat apmierināts ar savu ārējo izskatu?
3. Vai esat mēģinājis tīšu prāt izraisīt vemšanu un/vai lietot diarejas izraisošus līdzekļus?
5. Vai pievēršat īpašu uzmanību ēšanas paradumiem?
7. Vai jūsos izraisa neizpratne pret anoreksijas slimniekiem?
9. Kas pēc jūsu domām ir iemesls, kāpēc anorektiķes nepārstāj tievēt, redzot to, ka svars ir zem normas?
