Eseja muuzikaa - Romantisms

18.gadsimta beigās un 19. gadsimtā un līdz pat 20. gadsimta sākumam Rietumeiropas mūzikā valdošais bija romantisma stils, kad komponisti sāka eksperimentēt ar jaunām harmonijām un mūzikas formām, sasniedzot augstāko emocionalitātes pakāpi. Romantisms parādījās kā sabiedrības protests pret klasicismu, kā arī nepieciešamība pēc savu jūtu izklāsta. Mūzika bija tā joma, kurā saplūda visi mākslas veidi: gan literatūra, gan glezniecība, un atspoguļojās skaistās romantiskās melodijās. Mūzika spēja sintezēt, apvienot.

Visbiežāk instrumentālajā mūzikā tika izmantotas klavieru miniatūras, vokālajā mūzikā dziesmas. Klaviermūzikā izveidojās tādi miniatūru žanri, kā mazurkas, polonēzes, prelūdijas, etīdes, noktirne, šūpuļdziesma, rapsodija utt.

Zināmākie romantisma stila komponisti ir Francis Šūberts, kurš radījis solo dziesmu, Roberts Šūmanis, Pēteris Čaikovskis, Kārlis Marija Vēbers, Ferencs Lists, Fridrihs Šopēns u.c.

Manuprāt, romantiskā mūzika varētu būt ļoti saistoša (vismaz priekš manis), jo mani saista šī mūzikas virziena galvenā doma, par mūzikas „izteikšanu” ar cilvēka individualitāti un emocionalitāti. Romantisms kā mūzikas virziens ir ļoti plašs un dažāds, jo katra komponista jūtu pasaule un stils ir atšķirīgs, un viņi romantisma komponisti ir kļuva radošā ziņā brīvi.