Esi sveicināta, Mīlestība!

uk..., tuk, tuk..., tuk... Tik skumji šopavasar pukst mana sirds. Tā ilgojas un skumst. Tā ir tik mierīga kā ūdens ezerā, kuru pārklāj vakara dūmaka. Mana dvēsele ir kā ezers, kuru ieskauj stāvi, klinšaini, kokiem apauguši krasti.

Cik skaisti mani uzlūko saule caur egļu pirkstiem! Dienvidū tā silda ūdens virsmu, un pār virmojošo līmeni pārslīd cēla putna ēna. Te sauli aizsedz nesteidzīgs mākonis... Skaisti, bet vientuļi. Labi, ka vakarā kāds izslāpis dzīvnieks nokāpj lēzenākā vietā padzerties. Tas liek ezeram justies vajadzīgam.

Ne visas dienas ir skaistas – ar kvēlojošu sauli pie zilām debesīm. Ir arī drēgni un pelēki rīti. Un nav saules, kas sasildītu. Tik koki neganti šalc, vējš ārdās, brāzdamies cauri kokiem, un saduļķo dzidro ūdeni.

Ir dienas vidus. Viss pelēks un drūms. Valda neaptverams klusums, kas biedē. Pārāk mierīgi, lai neuztrauktos.

Kā man gribētos būt kalnu upei – straujai un nevaldāmai! Traukties cauri stāvajiem krastiem un noglaudīt akmeņu stūrus pavisam apaļus.