Ētiskais stils

Sabiedrībā pastāv daudz un dažādas ētikas teorijas un klasiskās ētiskās vērtības jeb mūžīgās vērtības. Filozofiskā ētika mēģina noskaidrot labas dzīves pamatojumu. Filozofija nedz mudina būt godīgam vai nevardarbīgam, nedz arī vienkārši izskaidro mūsu kultūras vai sabiedrības atzītās vērtības un normas. Filozofija nodarbojas ar jautājumu par to, kas ir pamatā vērtību un normu atzīšanai , kas padara dažas normas un vērtības par pareizām. Filozofijā pētī principus un pamatojumus, kā arī to kritiku.

„Ētiskās vērtības un ideāli kā tālas un dzidras zvaigznes mirdz skaidrajās debesīs, kad noriet miesu egoistiskā saule un tās neaizsedz mūsu savtīgo kaislību mākoņi.”

Laime ir attiecības starp īstenību un ideālu, izteiktas pārdzīvojuma un vērtējuma formā. Laime ir nevis jebkura neapmierinātība, bet apmierinātība ar dzīvi kopumā. Tā nebūt neizslēdz bēdas, trūkumus, nepilnības. Laime kā apmierinātība ar dzīvi kopumā, kā dzīves pilnības izjūta.

1. Normatīvais – tas balstās uz likumu un principu ievērošanu. Normatīvie cilvēki skaitās tie pareizie cilvēki.

2. Pragmatiskais – tas ir lietišķs stils. Nav svarīgi kādu motīvu vadīts tu izglāb kādu, galvenais ir tas, ka esi to izdarījis. Pragmatisma princips gūt pēc iespējas lielāku labumu, pēc iespējas lielākam cilvēku daudzumam.

3. Lojālais – atzīšana, uzticēšanās (ka sevi atzīstu kā kolektīva daļu).

4. Piesardzīgais – mazāk kļūdu, tālāka redzamība. Nekad nerīkoties, ja neredzēs iznākumu.

5. Intuitīvais – vairāk attiecināms uz sievietēm, ne vienmēr ir pareiza.

6. Iejūtīgais – ļoti vajadzīgs cilvēks. Skolā ļoti bieži izmanto.

7. Aristokrātiskais – skaists, bet nepraktisks. Nekliedz pats uz otra, un pats nekliegšu, nepazemosies. Nabadzības dēļ jau neies lepnību zaudēt.

9. Radošais – izgudro pats savu dzīvi. Raksturīga iecietība, tolerance un pluretānisms.

Daudzo pazīmju vidū izceļama individualitāte, neatkarība, pašapziņa (gods, lepnums, pašcieņa), rāms dzīves ritms.

Individualitāte iezīmē vienreizīgo, neatkārtojamo īpašību kopu, kas atšķir vienu cilvēku no otra un kas neļauj pārvērsties par neredzamu un neizdalāmu cilvēk masas sastāvdaļu.

Pirmais gara aristokrātijas nosacījums ir pašpietiekamība, t.i. spēja sevi nodrošināt gan fiziski, gan garīgi. Pašam ar sevi tikt galā, pašam domāt, pašam darīt, pašam atbildēt – šo ideālu izsaka folkloras „apaļš”. Kā lai iespējas citam palīdzēt un dot labumu, ja pats ar sevi galā netiek, ja pats ir vadāms, bīdāms, virzāms un apgrūtina ar sevi citus. Tāpēc tautasdziesmās zelta vērtība ir tam darbam, kas paša iedomāts un izdarīts, tam „bērniņam, kas iet visur nesūtāms”, tai palīdzībai, kas nāk neprasīta, paša piedāvāta.

Mūsdienās ir nepieredzēti pieaudzis cilvēka izvēles situāciju daudzums. Ja visu grib satvert, redzēt, dzirdēt, piedalīties, tad desmitiem mūžu nepietiek. Tāpēc šodien īpaši svarīgs bez steigas apdoms, lai masu kultūru nesajauktu ar patiesi vērtīgo, lai eksistenciālās dziņas nepaņemtu garīgo baudu iespējas un neaizstātu tās. Vērtību vidū centrālā vieta pieder godam, lepnai pašcieņai. Nekas – ne tieksme pēc mantas, ne karjeras – nav vērti, ja to dēļ upurējama lepna pašcieņa. Aristokrātu raksturo labprātīgs dāsnums, šī ņemšanas – došanas asimetrija, kurā otram arvien tiek dots vairāk nekā sev. Cildenums nav savienojams ar savtīgumu, alkatību, skopulību, pašlabuma egoismu. Aristokrāts nelūdz, nezemojas, neaizņemas, jo gods ir augstāks par visu. Aristokrāts augstu vērtē uzticību. Ja draudzība – tad īsta, ja ģimene – tad uzticība. Nav jāsteidzas ar solījumiem, bet solītais jāpilda.