Etniskās attiecības un nacionālā identitāte

Pasaulē ir vairāki tūkstoši etnisku veidojumu, bet valstu skaits – ap 200. Eiropā ap 100 milj. cilvēku nedzīvo savā etniskajā dzimtenē. Etniskās attiecības ieņem nozīmīgu vietu mūsdienu pasaulē. Mainās paši etnosi, to etniskā seja: ciltis pārtapušas par vienotām tautībām, tautas par mūsdienu nācijām. Norisinās arī nepārtraukti starpetniski kontakti, etnosu savstarpējā mijiedarbība.

Etniskās attiecības var būt mierīgas, līdzsvarotas. Etnosi var dzīvot blakus, veidojot izolētas sabiedrības bez redzamiem konfliktiem (segregācija). Attiecības var kļūt sasprindzinātas un novest pie asiem konfliktiem, pat postošiem kariem. Etniskās attiecības nekad nav idilliskas, jo tīri objektīvi pastāv atšķirīgas intereses, kuras jāmāk saskaņot. Etnisko attiecību nozīme 20. gs. otrajā pusē manāmi pieaugusi. Jāiemācās dzīvot daudznacionālā vidē, regulēt etniskās attiecības, laikus novēršot briestošos konfliktus.

Etniskās attiecības ietekmē un tās ir atkarīgas no:

Latvijā visi muižnieki bija vācieši (Latgalē – poļi), bet zemnieki – latvieši. Tāpēc sociālo interešu pretstats radīja dziļu plaisu starp tautībām.

Zināmi daudzi gadījumi, kad viena tauta ar vienu valodu sadalās pēc konfesionālās piederības un izveidojas divas atšķirīgas nācijas (pareizticīgie serbi un katoļticīgie horvāti; protestanti holandieši un katoļi flāmi). Reliģiskās atšķirības var padziļināt, saasināt etniskās nesaskaņas (īri – angļi Ziemeļīrijā, serbi – albāņi Kosovā).

Polijas karaļvalsts 10. gadsimtenī apvienoja vēl ļoti atšķirīgas rietumslāvu ciltis (mazoviešus, visliešus u.c.) un paātrināja to konsolidāciju par vienu tautu – poļiem. Tajā pašā laikā līdzīgs process norisinājās Čehijā. Turpretim seno latviešu un lībiešu apdzīvotajā teritorijā neradās šāds vienojošs valstisks organisms. Varbūt par tādu būtu kļuvusi Jersika, ja 13. gadsimtenī nebūtu ienākuši vācu krustneši un pakļāvuši senos latviešus un lībiešus. Senlatvieši etniski apvienojās vācu Livonijas valstiskuma ietvaros. Pretējs variants attīstījās tā saucamajā Vācu Nācijas Svētās Romas impērijā, kur vācu tautas masīvs sadalījās vāciešos, austriešos, šveiciešos, luksemburgiešos.

Etniskās attiecības ietekmē kontaktējošo grupu skaitliskās proporcijas. Tāpēc Austrumeiropā ienācēji – slāvi asimilēja baltus viņu agrāk ieņemtajā areālā (piemēram, mūsdienu Baltkrievijā), bet balti asimilēja lībiešus.