Etniskie procesi Latvijas teritorijā bronzas laikmetā

Jau akmens laikmeta beigās latvijas teritorijā konsolidējās divas etniskās grupas Baltijas somi un Balti. 1. gadu tūkstoša otrajā pusē pirms mūsu ēras abu etnisko grupu saskares josla gājusi no Latvijas austrumiem uz rietumiem apmēram pa līniju Rīgas jūras līcis, Ventas lejtece, Abava, Gaujas lejtece, Vidzemē līdz Lubānas ezeram. Apbedīšanas un kapu struktūras atšķirības Latvijas ziemeļdaļā palīdz noteikt Baltijas somu un Baltu robežu.

Baltu priekšteči bija kaujas cirvju un auklas keramikas kūltūras nesēji Pirmbalti.Vadoties pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, Baltu apdzīvotā teritorija aizvēsturiskajos laikos bija sešreiz lielāka nekā lietuviešu un latviešu apdzīvotie apgabali mūsdienās. Spriežot pēc izrakumos atrastajiem idivīdu fiziskajiem tipiem, Latvijā tie varēja ienākt no dienvidaustrumu apgabaliem, kur valodnieki fiksē vēlākos baltu un trāķiešu valodnieciskos sakarus. Tā stiepās apmēram pa līniju Varšava, Kijeva, Maskava, Rīga. Baltu kūltūras augšupejas un uzplaukuma laiki pieder pie aizvēstures. Baltu cilšu ienākšana Latvijā turpinājās visu bronzas laikmetu. Vēsturiskajos laikos, t.i., mūsu ērā, Baltus malējos apgabalos asimilēja kaimiņi, saglabājās tikai Vidusbalti lietuvieši un latvieši. Seno baltu cilšu izplatības noteikšanas pamatavoti ir baltiskie hidronīmi(ūdenstilpņu nosaukumi) un vēstures avotos minētie cilšu nosaukumi. Bez tiem nebūtu iespējams runāt par baltu zemēm tagadējā Austrumvācijā, Ziemeļpolijā, Baltkrievijā un Viduskrievijā.

Ārpus apgabaliem, kur bronzas laikmetā pārsvaru guva baltu etniskie elementi, palika Ziemeļlatvija, Igaunija un Dienvidsomija, kas veidoja Baltijas somu kūltūras areālu.