Etoloģija: dzīvnieku uzvedības zinātnes pamati
Suns ir unikāls dzīvnieks, kas ir spējīgs veidot sarežģītas savstarpējās attiecības ne tikai ar saviem sugas brāļiem, bet arī ar cilvēku. Tieši tāpēc, atšķirībā no citiem dzīvniekiem, sunim ir divu veidu „valoda”, tas spēj „sarunāties” gan ar sev līdzīgajiem, gan arī ar cilvēkiem. Suns ne tikai spēj atšķirt cilvēka runas intonācijas, bet bieži vien zina arī atsevišķu vārdu un teikumu nozīmi. „Katram, kam ir bijusi darīšana ar šādiem dzīvniekiem, rodas gandrīz neapstrīdama pārliecība, ka vairumā gadījumu, suņi savu nespēju runāt, uztver kā lielu nelaimi. Diemžēl viņu balss saites ir veidotas tik ļoti
specifiski, ka šo „nelaimi” nu nekādi nevar izlabot”, rakstīja F. Engelss. Lai pareizi izprastu mūsu uzticamo biedru rīcības un darbības motīvus, mums jāzina to „valodu” pamati, kuras pārzina suņi.
Biologi uzskata, ka, ja tu gribi saprast dzīvnieku, tad ir jāielien tā ādā. Citiem vārdiem sakot, lai izprastu suņa dabu, jāzina, kuras ir tam svarīgās lietas apkārtējā vidē, kā tas kontaktējas ar saviem sugas brāļiem, kādu lomu viņa dzīvē ieņem saimnieks, ko suns no saimnieka gaida, un ko pats var sniegt saimniekam. Tikai tad, kad jūs izpratīsiet suņa rīcības motīvus un aiz ārējās uzvedības formas ieraudzīsiet viņa iekšējās vajadzības, tikai tad jūsu attiecības ar četrkājaino draugu kļūs patiesi saskanīgas un sniegs jums īstu baudījumu.
Protams, suņa audzināšana nav tikai dresūra. Tāpat kā bērnu audzina ne tik daudz pieaugušo notācijas un pamācības, kā viņu piemērs un rīcība, tāpat arī suņa audzināšanā galvenais ir – jūsu attieksme pret to, jūsu vēlēšanās un prasme to saprast. Nenoliedami, visiem, kas iegādājas suni, ir liela vēlēšanās, bet prasme...Nekāda dresūra, pat pieredzējuša instruktora vadībā, nespēs jums palīdzēt, ja jums nebūs savstarpējās saprašanās ar savu suni. Lai cik nepatīkami būtu to dzirdēt cilvēkam, kas uzskata sevi par „radības kroni”, bet ir tā, ka pārī „suns – saimnieks” tieši suns ir tas, kurš visbiežāk sasniedz labākus panākumus partnera saprašanas jomā. Starp suņu audzētājiem ir cilvēki, kas labi, profesionāli pārzina četrkājaino draugu uzvedību. Citiem ir dabas dotas, īpašas un reti sastopamas spējas dziļi izjust un saprast dzīvniekus, tai skaitā suņus. Savukārt, tiem suņu saimniekiem, kam ir svešā etaloģija – zinātne par dzīvnieku uzvedību – būs interesanti uzzināt par dažādām suņu uzvedības īpatnībām. Ir zināms, ka suņiem piemīt savs īpašs veids, kā tie kontaktējas savā starpā. Viņi nevar palielīties ar to, ka būtu iemācījušies dzīvnieku „valodu”, bet jau tagad šis un tas ir kļuvis skaidrs. Ir izklīdināti atsevišķi maldīgi priekšstati, kas sākumā bija iesakņojušies etaloģijā. Pētot kaut ko jaunu, cilvēks vienmēr salīdzina to ar kaut ko līdzīgu, jau zināmu un izpētītu. Tiklīdz cilvēki nopietni pievērsās jautājumam par dzīvnieku saskarsmi vienam ar otru, tie uzreiz pievērsās savai pašu valodai. Sākumā etalogi atklāja daudz līdzīgu lietu starp dzīvnieku komunicēšanos un cilvēka valodu. Tiešām, dzīvnieku pozas – mūsu vardu analogi – kā šķita sākumā, kārtojās īstās frāzēs. Zinātnieki nosprieda, ka evolūcijas procesā attīstījās īpašas dzīvnieku uzvedības formas – demonstrācija, kas paredzēta tam, lai nodotu kādu konkrētu informāciju. Piemēram, viena no suņu izteiksmīgākajām agresīvas uzvedības demonstrēšanas pozām – atņirgta augšlūpa, kas atsedz ilkņus. Zinātnieki izdarīja secinājumu, ka tāpat kā vārds, kas ir atsevišķs valodas un runas sistēmu elements cilvēku valodā, tā dzīvnieku „valodas” pamats ir demonstrācija, kas nozīmē kaut ko konkrētu. Uz noteiktu signālu – pozu vai skaņu, ko demonstrē kāds dzīvnieks, seko atbilde no otra dzīvnieka puses – tā noris saskarsme un tiek panākta savstarpējā sapratne.
