Evolūcijas izpētes nozīme
Bioloģiskā evolūcija ir dzīvās dabas neatgriezeniska vēsturiskā attīstība, kas izpaužas populāciju ģenētiskā sastāva izmaiņās, organismu pielāgotība dzīves apstākļiem, sugu tapšanā un izmiršanā, pakāpeniski izmainoties visai biosfērai. Ar evolūcijas parādību pētīšanu tā vai citādi nodarbojas visas bioloģijas kompleksa zinātnes. Taču šī procesa vispārējās likumsakarības un virzošos faktorus pēta atsevišķa bioloģijas nozare, kuru pirmās īsti zinātniskās evolūcijas teorijas izveidotāja vārdā sauc par darvinismu. Kopš Čārlza Darvina laikiem evolūcijas teorija ir attīstījusies tālāk, bagātinoties ar jauniem zinātniskiem datiem. Mūsdienu evolūcijas teorija plaši izmanto modernās ģenētikas, ekoloģijas, molekulāras bioloģijas, biokibernētikas un citu zinātņu sasniegumus. Vispārinot bioloģijas zinātņu sasniegumus evolucionāra skatījumā, šī teorija kļuvusi par metodoloģisku pamatu mūsdienu teorētiskajai bioloģijai un tās praktiskajam pielietojumam augkopībā, lopkopībā, medicīnā u.c. Dabas aizsardzībā un dabas resursu racionālā izmantošanā aizvien aktuālāka kļūst, bet jūras būtu vairāk zivju un citu cilvēkam vajadzīgo dzīvnieku un augu, lai paglābtu daudzas jau stipri apdraudētas sugas no iznīcības, prasmīgi jākoriģē šo sugu pielāgotības sistēmas, mikroevolūcijas gaitu.
Darvinismam, kas pēta dzīvas dabas, tajā skaitā arī cilvēka evolūciju, cilvēku darbības izraisītās sekas dzīvības vēsturiskajā attīstībā, ir liela sociālā, filozofiskā nozīme. Kopš evolūcijas teorijas rašanās tā vienmēr izraisījusi asas diskusijas starp atšķirīgu ideoloģiju pārstāvjiem. Čārlza Darvina evolūcijas teoriju augstu novērtējuši daudzi pasaules zinātnieki.
Čārlzs Darvins veidoja evolūcijas teoriju galvenokārt periodā no 1842. gada līdz 1859. gadam. Viņa teorija tapa kā likumsakarīgs zinātnes un prakses attīstības rezultāts. Vajadzība pēc tās bija nobriedusi. Dažādās bioloģijas nozarēs un kaimiņzinātnēs bija uzkrājies bagātīgs faktiskais materiāls, ko apmierinoši varēja materiālistiski izskaidrot tikai no dzīvās dabas evolūcijas viedokļa.
Zviedru naturālists Kārlis Linnejs 18. gs. izveidoja zinātnisko sistemātiku, kas bija pamats informācijas sakārtošanai par dzīvās dabas daudzveidību. Sevišķi jāatzīmē viņa koncepcija par sugu kā dzīvības galveno eksistences formu, reāli eksistējošu organiskās pasaules pamatvienību. Franču biologs Žans Lamarks
1809. gada izdotājā grāmatā «Zooloģijas filozofija» izklāstīja vienotu mācību par dzīvās dabas evolūciju, kurā tika izvirzīti evolūcijas teorijas galvenie jautājumi. Taču tā laika zinātnes dati bija nepietiekami, lai rastu objektīvas atbildes uz šiem jautājumiem. Viņš attīstību no vienkāršākām uz sarežģītākām formām izskaidroja ar gradācijas principu — ar visa dzīvā tieksmi pilnveidoties. Šo tieksmi nosakot organisma iekšējie faktori, bet ārējās vides apstākļi novirzot to no gradācijas ceļa, jo organisms spiests tiem pielāgoties. Lamarks, izmantodams teleoloģiskos uzskatus par dzīvo būtņu sākotnējo mērķtiecību,
