F Nīče un feminisms

‘’Nav vēl viss pateikts, ja atceras tikai to vien , ka Nīče nekad neaizmirsa, ko viņam nozīmēja pazaudēt protestantu priestera paradīzi, piepildītu ar sievišķā klātbūtni. Nīčes feminitāte ir dziļāka, esamībā vairāk paslēpta. Kas ir tur, zem supermaskulīnās Zaratustras maskas? Kas attiecas uz sievietēm, tad Nīčes poēzija liecina par viņu nicināšanu. Neskatoties uz visiem šiem aizsegiem un pāri darītā atdarījumiem, kas mums atklās femīno Nīči ? Un kas atradīs nīčismu femīnajā ? Nīče un feminisms – saprašanas aplis, tā cirkulējošā struktūra: femīnais Nīče un nīčisms femīnajā. Nīčes feminitāte var skatīt saistībā ar valodu, sensibilitāti, dabiskumu, nāvi, teksta lasīšanas un klausīšanās diskursiem. Tas ir 20.gs. Nīčes un 20.gs. feminisma savijums. Bet Nīčes feminisma versijā ir rodams arī šīs tēmas 19.gs. uzstādījums, kad sieviete tiek uzlūkota arī kā objekts, savā dzimuma noteiktajā funkcijā. Nīčes izteikumi par sievieti ir raibs savstarpēji izslēdzošo, iznīcinošo un dievinošo, dīvainu un arī nesaprotamu pazīmju katalogs, kas vientumis atgādina B. Šova vai A. Šopenhauera stilu. Es nedomāju, ka Nīčes pretrunīgie izteikumi būtu jānolīdzina, paturot kāda viena izteikuma nozīmi, jo viņš pats ir atzinies : ‘’Es domāju pretrunās, kā neviens nekad nav domājis, un tomēr es esmu pretstats noliedzošajam garam. Es apzinos sevi pretrunā, lai runātu pretī gadu tūkstošu meliem.’’ Tātad pretruna ir runāšana pretī, pret –runa, valoda runas diskursā, bet tā nav pretruna klasiskās loģikas izpratnē. Loģiskā pretruna paredz, ka viens no pamata pieņēmumiem ir patiess, bet otrs apgalvo pretējo. Piemēram, saka Nīče, jēdzieni ‘’egoistiskais’’un ‘’neegoistiskais’’ kopā varētu būt pretruna, bet pats pamats ‘’ego’’ jau ir nepatiess, tā ir ‘’lielākā krāpniecība’’, jo tiek uzlūkots kā ‘’ideāls’’, kā ‘’apmoralizējies’’jēdziens, un tādi, nīčesprāt, ir visi līdzšinējie jēdzieni. Tikai šāda pretrunas lasījumā ir saprotama arī feminisma tēma Nīčes darbos. Varētu it kā domāt, ka izteikumi par sievieti ir margināla tēma Nīčes filozofijā, bet lasot pārsteidz tas, ka šī tēma ir gandrīz katrā viņa darbā. Runājot par Nīči un feminismu, parasti atceras sākotnēji šokējošos, bet nu jau gandrīz hrestomātiskos izteikumus paragrāfā ‘’Par vecām un jaunām sieviņām’’ darbā ‘’Tā runāja Zarasutra’’, kura kvintesence ir : ‘’Viss sievietē ir mīkla, un visam sievietē ir viens uzminējums: tas ir grūtniecība...Vīrs jāaudzina karam un sieva kareivja atpūtai: viss cits ir nieki.’’ Un šī paragrāfa beigu akords : ‘’Tu ej pie sievām ? – neaizmirsti pātagas!’’ Bet jāatceras, ka pēdējo patiesībiņu saka nevis Zaratustra, bet pati vecā sieva, tādejādi atklājot nevis Zaratustras, nevis maskulīnā agresīvo iedabu, bet gan sievietes dabu. Sievietes būtība ir mīlestība, un mīlestības būtību Zaratustra redz drošsirdībā: ‘’Ar jūsu mīlestību jums vajaga uzbrukt tam, kas jums iedveš bailes.’’ Bet tāpēc vīrietim ir vajadzīga pātaga, lai aizsargātos.