Fašisms 20. gadsimtā: ideoloģija un vēsture

Pirmās fašistiskās organizācijas radās 1919.g. Itālijā. Pirmā nacionālsociālistiskā organizācija radās Vācijā Minhenā tajā pašā gadā. Par Itālijas fašisma līderi kļuva Benita Musolīni, kurš 1922.g. pirmoreiz demonstrēja fašisma piekritēju daudzumu un iespējas veicot oktobra “gājienu uz Romu”. Kļuvis par premjerministru viņš 1926.g. Itālijā nodibināja fašistisku diktatūru. Savukārt 7 gadus vēlāk Vācijā izmantojot savu popularitāti un cilvēku sliktos dzīves apstākļus, par kancleru kļuva Vācijas nacionālsociālistu līderis Ādolfs Hitlers, kurš vēlāk kļuva arī par valsts galvu. Ar Vācijas un Itālijas palīdzību Spānijā 1939.g. pēc republikāņu sakāves izveidojas ģenerāļa Franko profašistiskais režīms. Par profašistiskām valstīm tā laika Eiropā var uzskatīt Ungāriju, Rumāniju, Portugāli. Kā zinām šis valstis līdz ar komunistisko PSRS bija 2 pasaules kara aizsācējas.

Tagad sīkāk apskatīsimies visus četrus veidus: Klasiskais fašisms ietver sevī visas fašisma iezīmes, bet nav tendēts uz kādu tautu iznīcināšanu. Principā šo klasisko fašismu var uzskatīt par militāra totalitārisma paveidu. Šis fašisma veids valdīja Itālijā no 1920 – 1945.g.; Nacionālsociālisms valdīja Vācijā no 1933 1945.g. Šis ir pats agresīvākais fašisma veids, kas ir tendēts uz pārākās rases sludināšanu un citu rasu noliegšanu, apspiešanu un iznīcināšanu. Var pilnīgi droši apgalvot, ka Vācija otro pasaules karu zaudēja tikai pateicoties savai pārmērīgi agresīvai politikai. Nacionālsociālismu dēvē arī par nacismu; Neonacisms – fašisma veids, izveidojās pasaulē pēc otrā pasaules kara. Neonacistiskās organizācijas ir nelegālas, pauž galēji labējās ekstrēmiskās idejas un nacionālsociālisma ideoloģiju, kā arī revanšisma ideju. Šīs organizācijas sludina baltās rases pārākumu, noliedz visas kreisās un centriskās kustības, papildus sludinot rasismu.; Profašistiskais rasisms. Lai gan šīs organizācijas arī ir aizliegtas, tās sludina rasismu, un principā tikai spēlējas ar fašisma simboliem un ideoloģiju, tāpēc tās tikai nosacīti var saukt par fašistiskām. Šī veida organizācijas ir visvairāk izplatītas ASV. Tomēr jāatzīst ka fašisms atdzimst, tiesa gan ne zem šāda nosaukuma, daudzās Eiropas valstīs kā oficiāls politisks spēks. Austrijā un Itālijā šie spēki ir pie varas.

Žozefs Arturs Gobino dzimis 1816.g.14.jūlijā, miris 1882.g.13.oktobrī, francūzis. Viens no socioloģijas antropoloģijas skolas un rasisma teorijas pamatlicējiem. Par rasisma teorijas pamatlicējiem. Par rasisma teorijas pamata kolonu ir kļuvis viņa darbs “Pa cilvēku rasu nevienlīdzību” Ž.A. Gobins izvirzīja teoriju, ka valstu un atsevišķu indivīdu attīstības nevienlīdzību izskaidroja ar cilvēku antropoloģiskām atšķirībām. Fašisms no Gobina aizņēma teoriju par vienas rases pārākumu, par rases tīrību un vienas rases dominenci.

Fridrihs Nīčše dzimis 1844.g.15.oktobrī, miris 1900.g.25.augustā, vācietis. Spilgtākais irracionālisma un voluntārisma pārstāvis. Mācījies Bonnas universitātē 1864.g. līdz 1865., Bāzeles universitātes procesors 1869.g. līdz 1877.g. Šoperhauera un Vāgnera ideju turpinātājs. Daudzu filozofisku traktātu un eseju autors. 1883.g. līdz 1891.g. darbs “Tā runāja Zaratustra” tiek uzskatīts par vienu no fašisma ideoloģijas pamata balstiem.