F Dostojevska romāns "Noziegums un sods"

Nozieguma, tiesas un soda problēma satrauca Dostojevski jau kopš katorgas laikiem. Taču 60. gados šis jautājums saasinājās un ieguva īpašu uzmanību.

Romāns tika uzrakstīts 1865. 1866. gadā. Tas bija ievērojamu sabiedrisku notikumu laiks, un šiem notikumiem bija ļoti liela nozīme rakstnieka daiļradē.

Pirmās romāna nodaļas tika iespiestas mēnesi pēc tam, kad D. Karakozovs izšāva uz caru. Romāna otru pusi Dostojevskis rakstīja tajās dienās, kad tika gaidīta prāva, kurā tiesāja Karakozovu, bet pēc tam viņa sodīšanas varā.Šis notikums neapšaubāmi ietekmēja romāna folozofiski ētisko problemātiku. Rakstnieka uzmanības centrā izrādījās viens no aktuālākajiem, bet tajā pašā laikā arī viens no mūžīgajiem jautājumiem par tiesībām uz vardarbību, par viena cilvēka tiesībām lemt par otra cilvēka dzīvību.

Romāna centrā vecenes augļotājas slepkavība, ko izdara kāds jauns cilvēks, pēc tam tiek atklāti nozieguma cēloņi, tiesa un sods. Tomēr šis romāns nav tradicionāls kriminālromāns.

Romāna galvenais saturs jauna cilvēka dvēseles stāsts, tie iemesli, kas likuši viņam izšķirties par slepkavību, un viņa vainas noteikšana ne tikai juridiskajā, bet arī (galvenokārt) tikumiskajā nozīmē.

Romānā ļoti asi izcelta sociālā tēma. Daudzas romāna lappuses veltītas Pēterburgas nabadzīgo ļaužu, dzīves atstumto postam un pazemojumiem. Īpašu uzmanību rakstnieks veltījis nabadzības un trūkuma morālajām sekām: alkoholismam, ģimenes iziršanai, noziedzības pieaugumam, prostitūcijai. Par to liecina dramatisks vēstījums par divām ģimenēm ierēdņa Marmeladova un trūcīgā studenta Raskoļņikova ģimeni.

Līdz ar to romāna sociālais fons kā mākslinieciska atsaukšanās uz rakstnieka paša iepazītās sabiedriskās dzīves "aktuālajām" tēmām romānā ir ieguvusi padziļinātu filozofisko jēgu.

Romāna kompozicionālais un garīgais centrs ir tā galvenais varonis jauns cilvēks, bijušais students Radions Raskoļņikovs. Viņš ir neparasta, apdāvināta personība, apveltīta ar filozofiskām prāta spējām. Dostojevskis bija iecerējis viņu kā 60. gadu jaunās paaudzes pārstāvi.

Galvenā varoņa raksturs ir ļoti sarežģīts un pretrunīgs. Viņā apvienots spraigs intelektuālisms, mokošas pārdomas par apkārtējās dzīves bezjēdzīgumu un individuāliskas dziņas, un tas viss beidzot modina viņā sacelšanos pret netaisnību un virza pretī noziegumam.

Pētot Raskoļņikova izdarītās slepkavības cēloņus, Dostojevskis atklāj labā un ļaunā sarežģīto dialektiku, šī neparastā noziedznieka dvēselē slēptās pretrunas, viņa rakstura un uzskatu savstarpējo iedarbi.