Feancijas vēsture

Ludviķa XIV valdišnas beigas, t. i., 18 g.s. sākumā, Francijas iekšejais stāvoklis bija ļoti neapmierinošs un modināja nopietnas bažas.

Ilgie kari un greznā, izškērdīgā galma dzīve bija satriecusi valsts finanses. Valsts parādu nasta bija pieaugusi ļoti liela. Turpretīm ienākumi tikko se’datekošos izdevumus. Tāpēc valsts paradi ne tikai nemazinājās, bet patstāvigi palielinājas. Valsts patstāvigi tuvoties bankrotam.

Valsts parvaldes un tiesu iekārta bija daudz nepilnību. Pilsētu un apgabalu pārvaldīšanu valdība ne arvien uzticēja piemērotām personām, bet, naudas trukuma spiesta, bieži vien amatus pārdeva par naudu, tapēc tos dažreiz ieguva savam uzdevumam nederīgi cilvēki. Arī pilsoņu brīvība un īpašums nebija aisargati pret dažadu varas vīru patvarībām.

Vislielākais ļaunprātibas notika ar t.s. „aresta zīmēm” (leters de cachet). Tās bija rīkojums atiecīgām iestādēm apcietināt zīmē pieminēto pilsoni un bez kāda tiesas sprīduma ieslodzīt cietumā. Šīs „aresta zīmes” isdeva netikai ķeniņš bet arī aukstāki iereidņi, atstājot brīvu to vietu tur, kur vajadzēja ierakstit arestejamās personas vārdu. Beidzot nonāca pie tā ka ar „aresta zīmes” sāka tirgoties.

Arī tiesnešu vietsa pārdeva naudu. Tāpēc tiesneši uzsākatīdami savu amatu par privātīpašumu, atstāja to pēcnacejiem vai arī tirgojās ar to.pati tiesas kārtība bija ļoti nepilnīga: procesi norisinājās ļoti gausi un turpinājās ilgi, apsūdzētos spīdzināja unn notiesātajiem piespieda bargus, necilvēcīgus sodus.

Ļoti grūts 18 g. sintenī bija Francijas zemnieku stāvoklis. Taisnība, dzimtbūšanu toreiz Francijā pastāvēja vairs tikai nedaudzās nedaudzās vietās.franču zemnieku lielākai daļai bija arī savi zemes gabaliņi. Bet par to viņi bija apkrauti ar ļoti smagām nastām. Vispirms – valsts nodokliem.priviliģētas kārtas t.i., muižinieki un garīdznieki, torez vēl bija soņi un – sevišķi – zemnieki. Pēdējie maksāja gan zemes, gan personisko nodokli. Bez tam uz viņiem jo smagi gūlās netiešie nodokļi (akcīzes), ar ko bija apliktas dažādas preces. – Zemes ipasniekam jeb senjoram zemnieķi maksāja nodokļus gan naudā, gan graudā. Bez tam dažos apgabalos bija arī uzglabājušās klaušas. Ļoti nepatīkamas senjoram bija arī medību tiesības, kas atļāva viņiem medību laikā medīt zemnieku laukus. Tāpat arī t.s. banalitātes tiesības, kas spieda zemniekus lietot senjoru maizes ceptuves, vīna spiestuves u.t.t. – Visbeidzot trešā zemnieku nodokļu grupa bija desmitās grupas maksājumi bgaznīcai. Visu šo nodokļu un nastu dēļ zemnieki daudzos gadijumos tikai saņema mazāko daļu no sava darba augļiem. Lielo nastu dēļ daži zemnieki pat pameta savus laukus un kluva par dienas algādžiem vai vienkārši klaidoņām.

Salīdzinoši labāks bija pilsoņu saimnieciskais stāvoklis. Arī francijā šajā laikā atīstijās rūpniecība (seviški greznuma lietu gatavošana), kas atļāva daļai pilsoņu tikt pie lielākas turības. Tomēr rūpniecības sekmīgu uzplaukšanu kavēja daži ierobežojumi, piem., cunftu sppaidi. Rūpniecības attīstību kavēja arī dažādi iekšējas tirzniecības noteikumi un kavēkļi (piem., muitas ko ņema pārvedot preces no viena apgabala otrā, labības tirzmiecības ierobežojumi, tad nevienādie mēri, svari un nauda u.t.t.)