Filozofijas attīstība: no Senās Grieķijas līdz Renesansei

Filozofijas rašanā iemesli bija dažādi: agrā zinātne, garīgā darba atdalīšanās no fiziskā, demokrātijas un brīvo pilsoņu slāņa rašanās. Senajā filozofijā par galveno tēmu kalpoja pasaules pirmsākums (pamati), pasaules veidošanas galvenie raksturojumi.

Īpašu lomu vēsturē nospēlēja Senās Grieķijas filozofija. Grieķija deva pasaulei tādus slavenus domātājus, kā Sokrāts, Platons, Aristotelis.

Senās Grieķijas filozofija – tas ir kosmocentrisms. Senajā Grieķijā atklājās un ieguva savu statusu svarīgākie filozofiskās domas virzieni – materiālisms un ideālisms. Senajai Grieķijai raksturīgs ir sinkrētisms.

Senajā filozofijā bija ne tikai apkārtējās pasaules izpratne, bet arī cilvēka eksistence tajā, harmonijas meklēšanas cilvēka attiecībās ar pasauli.

I Z T I R Z Ā J U M S

1. S E N Ā G R I E Ķ I J A

Man liekas interesanti tas, cik daudz dažādos veidos senie grieķi ir centušies izskaidrot pasauli, pie tam man ir jāsaka, ka viņiem visiem ir zināma taisnība, bet, kas mani īpaši fascinē, tad tā ir tā ideju pārbagātība un daudzveidība, kas ir atrodama seno grieķu darbos.

Manuprāt ir interesanti, tas kā Heraklīds uztver pasauli sev apkārt. Viņš saka, ka viss plūst un mainās , nekas nestāv uz vietas un nepaliek tāds, kāds ir bijis. Mūžīgās identitātes nav. Viņaprāt katra identitāte ir mainīga un iznīcina pat sevi. Viss, kas pastāv pasaulē, pastāv tikai kustībā un saglabājas tikai maiņā. Viss ir mūžīgā tapšanas procesā. Nemainīga esošā nav, ir tikai topošais.

Cilvēks nevar divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē, jo arvien jauni un jauni ūdeņi klāt un garām plūst. Tāpēc pēc Heraklīda domām upe savā ziņā ir viena un tā pati un arī nav tā pati.

To pašu Heraklīds saka arī par cilvēkiem. Ik brīdi top jaunas domas, jaunas jūtas un tieksmes, jaunas vielas un sastāvdaļas, tāpēc ik mirkli ‘’mēs esam un arī neesam tie paši’’. Katru dienu ir jauna saule.

Tagad komentējot tikko teikto, es vēlos teikt, ka te Heraklīcam ir sava zināma taisnība. Nedaudz padomājot, saprotam, ka viss tiešām ik brīdi mainās un ir kustībā. Ja nebūtu kustības, nebūtu dzīvības kā tādas. Es tiešām nevaru divreiz iekāpt vienā upē, ūdens plūst prom un jauni ūdeņi nāk klāt, bet kas gan cits veido upi, ja ne ūdens. Upes gultne arī tā rezultātā nav viena un tā pati, ik mirkli jaunas smiltis tiek nestas klāt un citas nestas prom. Tā upe, kurā es biju iekāpusi vakar eksistēja tikai īsu brīdi vakar, šodien tā ir cita. Arī ar sauli ir tas pats, tajā nemitīgi notiek ķīmiskas reakcijas, tā nav viena un tā pati, ķīmisko reakciju rezultātā tā visu laiku mainās, hēlijs sadalās par ūdeņradi, mainās tā proporcijas, mainās saule pati, kad reakcijas beigsies tā vairs nebūs saule, bet gan apdzisusi zvaigzne. Tātad tik tiešām katru dienu mums ir jauna saule.