Filozofijas galvenie virzieni un problēmas

Filosofija ir saukta par “zinātņu māti”, jo no tās cēlušās daudzas speciālās zinātnes. Filosofiju var izprast gan kā neierobežotu domāšanu, gan kā darbību, kurā filozofēšana izpaužas.

Filosofija ir katra cilvēka dzīves uzskata pamatā. Par filozofiju var saukt to cilvēka domāšanas pamatstruktūru, kas nosaka un veido indivīda “es”. Katra cilvēka filozofiskie uzskati var būt stipri atšķirīgi.

Filosofija tātad nozīmē savas esamības noteikšanu veidā, kas nav saistīts ar kādām noteiktām mācībām vai priekšrakstiem

Otrs filosofijas izmantošanas veids ir diskusija. Šis veids ir atklāts, intersubjektīvs (tāds, kas notiek starp cilvēkiem) un aktīvs. Šāda filozofija bieži tiek uzskatīta par Sokrata mantojumu. Mūsdienās filozofiska diskusija var izvērsties presē, radio un televīzijā.

Neviens nevar diskutēt pats ar sevi, diskusija nav arī tāds rakstīts teksts, uz kuru netiek atbildēts. Diskusija var būt rakstiska vai mutiska. Klātienē notiekošu diskusiju priekšrocība ir ātrums un iedarbība. Ja diskusijas dalībnieki dzird cits cita apgalvojumus un atbild uz tiem tūlīt, situācija ir radošāka un dzīvāka nekā tad, ja izmantots tiek tikai rakstītais vārds.

Lai diskusija varētu notikt, tās dalībniekiem jābūt kopīgai zināšanu bāzei, kaut arī daudzos jautājumos uzskati var atšķirties. Lai diskusija būtu filozofiska, tās dalībniekiem jāspēj uzklausīt citam citu un tā meklēt atrisinājumu kādam ļoti nozīmīgam jautājumam

Trešais filozofijas veids ir mācīšanās. Katra runa par dziļām un svarīgām parādībām ir filosofiska mācīšana, ja klausītāji nespēj runātājam atbildēt un ja viņš kaut kādā veidā ir gudrāks par savu publiku.