Filozofs Sokrāts
Cilvēks, kas bija mīkla saviem laikabiedriem, ir neizprotams arī daudziem mūsdienu pētniekiem. Sokrāta mīklainība laikabiedriem, kuri ik dienas satika viņu Atēnas ielās, klausījās viņa sarunās, izpaudās vispretrunīgākos vērtējumos.
Pat Sokrāta skolnieki nebija vienprātīgi atzinumos par savu skolotāju, jo izcilākais no tiem – Platons (427. 347. g.p.m.ē.) tiecās parādīt viņu kā domātāju, kas pievērsies Visuma un cilvēka esamības pamatproblēmām, bet cits skolnieks – filozofs, vēsturnieks un karavadonis Ksenofonts (ap 430. 354. g.p.m.ē.) – centās pārliecināt lasītājus, ka Sokrātu galvenokārt interesējis cilvēks tā ikdienas dzīves priekos un bēdās, cilvēks ar alkām pēc taisnības un laimes. Sokrātam laikabiedru vidū bija uzticami piekritēji un nesamierināmi pretinieki, bet maz tādu cilvēku, kas pret viņu būtu vienaldzīgi.
Diametrāli pretējie vērtējumi gadu simtu un gadu tūkstošu ritumā – tas viss padara Sokrātu par mīklu, kas ietver divus jautājumus: pirmais – kāds bijis Sokrāts, un ko viņš mācījis; otrais – ar ko izskaidrojama sengrieķu domātāja vispārcilvēciskā, visus laikmetus aptverošā nozīme, viņa apbrīnojamā mūsdienība, ko apliecina arī tas, ka Sokrāts ir daudzu mūsdienu literāru sacerējumu varonis. Piemēram, F. Radzinska lugu “Sarunas ar Sokrātu”.
Kā atsevišķa cilvēka mūžā, tā visas cilvēces vēsturē mēdz būt tā saucamās zvaigžņu stundas, kad cilvēka un cilvēces jaunrades spējas un spēki uzliesmo sevišķi spilgti. Cilvēces vēsturē “zvaigžņu stundu” bijis daudz, bet par vienu no spilgtākajām un cilvēces tālākai attīstībai nozīmīgākajām uzskatāms 1. g.t. vidus p.m.ē., kad milzīgā teritorija no Klusā okeāna līdz Adrijas jūrai, aptverot tādus mūsu civilizācijas šūpuļus kā Ķīna un Indija, Vidusāzija un Persija, Divupe un Sīrija, Palestīna un Ēģipte, Mazāzija un Balkānu pussala, notika dziļas pārmaiņas visās sabiedrības un atsevišķa cilvēka dzīves jomās.
Mitoloģisko domāšanu, kas neierobežoti valdīja visā pirmatnējā sabiedrībā, 3. 2. g.t.p.m.ē. dominēja civilizētajā pasaulē, atdzima viduslaikos un nebūt nav izzudusi arī mūsdienās, raksturo Visuma kā kvalitatīvi nedalīta un nedalāma veseluma uztvere. Subjekts un objekts, materiālais un ideālais nav stingri norobežoti un norobežojami, cilvēks nešķir sevi no dabas. Mitoloģiskā domāšana ir tēlaina, priekšmetiska, to raksturo ļoti vāja abstraktu jēdzienu attīstība. Lai gan ikdienas pieredzes līmenī mitoloģiskās domāšanas cilvēks atšķir cēloni no sekām, viņš, pirmkārt, cēloni vienmēr uztver kā personificētu ar gribu un apziņu apveltītu spēku un, otrkārt, ārpus ikdienas pieredzes samierinās ar parādību un lietu daudz konkrētāk un tāpēc viņa izpratnē nozīmīgāku saskarsmi laikā un telpā, apvieno parādības un lietas pēc to ārējās līdzības utt.; tas apliecina mitoloģiskās domāšanas asociatīvo dabu. Mitoloģiskā domāšana ir domāšana pēc analoģijas; saskaroties ar kaut ko jaunu, cilvēks prasa: “Kam šis jaunais līdzinās?” – un meklē tam analoģiju savā, bet it īpaši savu senču pieredzē. Tāpēc viņš orientējas uz tradīciju, atturīgi un aizdomīgi uzņem visu jauno, neierasto. Šāds cilvēks dzīvo absolūto patiesību pasaulē, jo tradīcijai, senču pieredzei piemīt absolūts patiesīgums, ko nedrīkst apšaubīt vai apstrīdēt. Tāpēc arī mitoloģiskās domāšanas radītajā pasaules modelī, t.i., cilvēka priekšstatu sistēmā par pasauli un sevi, valda dievi, kuri iemieso un sargā šīs absolūtās vērtības.
