Firmas piedāvājumu ietekmējošie faktori

Ekonomiskā darbība ir komplicēta, saistīta, un šo procesu cēloņi un sekas prasa vērtēšanu, jo tikai tad seko rīcība ar izdevīgāko variantu. Gan mikroekonomikas, makroekonomikas galvenā problēma ir ražošanas resursu ierobežotība. No šīs atziņas tiek veidoti visdažādākie loģiskie secinājumi. Tāpēc ražošanas resursu alternatīvas izvēle ir viena no centrālajām makroekonomikas problēmām. Alternatīvu izvēle veido makroekonomikas virzienu, tā nav nejauša.

Ir tādi motivācijas elementi, kas makroekonomikā izpaužas atkārtoti. Vispirms jāmin tā motivācija, kas saistās ar ekonomisko parādību skaitlisko lielumu. Inflāciju kā makroekonomisku parādību izprast bez motivācijas, kas balstās uz kvantitatīvām attiecībām, nav iespējams. Bezdarbs gūst jaunu kvalitāti, pastāvot noteiktam skaitliskam lielumam. Darba ņēmēju atlaišana, no darba devēju puses, ir rūpīgi pārdomāta, motivēta rīcība. Makroekonomikā motivācija dalās arī ideoloģiskajā un gnozeoloģiskajā motivācijā.

Gnozeoloģija ir izziņas teorija. Gnezeoloģiskā motivācija ir saistīta ar dažām tirgus saimniecības teorijām, kas katra saistās ar noteiktu motivācijas mehānismu. Atkarībā no tā, kāds konkrēti ir šis mehānisms, tiek motivēta noteikta ekonomiska rīcība, kas savukārt nosaka vienas vai otras sekas, tīkamāku vai mazāk pieņemamu rezultātu.

Arī pieprasījuma un piedāvājuma teorijai (keinsisma un monetārisma atvases) ir savs motivācijas mehānisms, kas nozīmē ekonomisko uzvedību ievirzīt noteiktā gultnē. Gnozeoloģiskai motivācijai jābūt Latvijai piemērotai. Kādu motivācijas sistēmu pamatos izvēlēsies, tādi būs arī daudzi motivācijas apakšsistēmas elementi.

Tā kā ekonomikas teorija ir zinātne, kas pētī ekonomiskās attiecības sabiedrībā, tā saskaras arī ar citām zinātnēm, kuru pētījumu objekts ir sabiedrība; vēsture, socioloģija, politoloģija u.c. Vēsturiskās, reliģiskās un citas sabiedrības attīstības īpatnības arī ir ļoti būtiskas risinot tās vai citas ekonomikas problēmas (īpaši makroekonomikas līmenī), kā arī izstrādājot ekonomisko politiku.

Līdz ar to sabiedrības ekonomiskajā dzīvē varam izdalīt mikrolīmeni, ko veido atsevišķu saimniecisko indivīdu darbība, un makrolīmeni, ko rada lielu ekonomikas sektoru darbība vai arī nacionālā ekonomika kopumā. Tātad ekonomikas zinātne dalās divās daļās – mikroekonomikā un makroekonomikā.

Mikroekonomika – aplūko individuālas lēmumu pieņemšanas vienības firmas, uzņēmējus, mājsaimniekus un veido analītisku sistēmu, kas balstās uz postulātiem, kā šajās vienībās domā – maksimizēta peļņa, maksimāla līdzekļu un iespēju izmantošana. Izmantojot šāda tipa spriedumus, veidojas teorijas un secinājumi, kā strādā tirgus, kā tiek izmantoti resursi u.c. Nodarbojās ar tādām problēmām, kā:

Īpaši akcentē cenu pētīšanu un to saistību ar pārējiem ekonomiskajiem elementiem.

Makroekonomika – pēta un apraksta ekonomikas cēloņsakarības tautas saimniecības līmenī. Ietver sevī dažādus ekonomiskās attīstības aspektus, tā parāda nacionālo ekonomiku kopumā, nacionālā kopprodukta ražošanas problēmas. Aplūko kopējo cenu līmeni, nevis atsevišķas individuālas preču cenas. Analizē vispārējās nodarbinātības problēmas, nevis darba vajadzību kādā atsevišķā nozarē. Jāievēro , ka makroekonomika nodarbojas ar naudas daudzumu ekonomikā, kam mikroekonomikā nav īpašas vērtības. Tomēr viennozīmīgi jāsaka, ka mikroekonomika veido makroekonomikas pamatu, jeb bāzi. Savukārt makroekonomika izskaidro ekonomisko situāciju, kāda tā ir un nosaka kāda tā varētu būt nākotnē.