Fjodors dostojevskis

Dostojevskis (Fjodors Mihailovičs) lielākais domātājs starp krievu rakstniekiem un vistraģiskākā personība, kas vēl līdz mūsu dienām nodarbina kritiku un Krievijas sabiedriskās domas vēsturniekus.

Dostojevskis ir kara ārsta dēls, pabeidz inženieru skolu Pēterburgā, pēc tam kalpo kā oficieris karaspēka tehniskajā daļā. No apnicīgā kancelejas darba vienīgo glābiņu viņš rod literatūrā, lasīdams Hofmani, Balzaku. Gēti, Žoržu Zandu, Šilleru Šekspīru, Gogoļu un franču klasiķus.

Visu šo laiku rakstnieks cīnās ar trūkumu, no kura vaļā netiek visu mūžu. Pirmo stāstu ,,Nabaga cilvēki” savā krājumā publicē Ņekrasovs, apsveikdams jauno rakstnieku.

1849. g. Dostojevska literārā darbība tiek pēkšņi pārtraukta. Viņu apvaino kā līdzdalībnieku Petraševska pulciņā un iesloga Petropavlovskas cietoksnī; pēc 8 mēnešiem notiesā uz nāvi, sodu apmaina pret katorgu, kurā viņš nodzīvo 4 gadus, bet pēc tam kā vienkāršs zaldāts tiek ieskaitīts kādā Sibīrijas bataljonā. Ar milzīgu gribasspēku Dostojevskis pārcieš visas spīdzināšanas un pazemojumus, neļaudams galīgi salauzt sevi fiziski un garīgi, dvēseles spēku galvenā kārtā smeldams evaņģēlijā. Katorgā viņš arī mācās to apbrīnojamo iedziļnāšanos cilvēka psiholoģijā; kas viņu padara par vienu no vislielākajiem pasaules rakstniekiem. Tomēr šie moku gadi lielā mērā ietekmē viņa dabu, padara par mistiķi un savādas necilvēciskas cietsirdības un nežēlības tēlotāju literatūrā.

Pēc pieciem pārciestiem gadiem Dostojevskis atgriežas literatūrā un paliek tur līdz mūža beigām, visu laiku ciezdams trūkumu, kaudamies ar parādiem, pārmērīgi daudz strādādams, vienu darbu nepabeidzis jau iesākdams otru. 1859. g. viņam atļauj atgriezties no Sibīrijas Krievijā, viņš tiek par sava brāļa dibinātā žurnāla ,,Laiks” faktisko redaktoru un trīs gadus nododas nepārtrauktam nervozam žurnālista darbam.

Kad žurnālu aizliedz, Dostojevska materiālie apstākļi paliek pavisam ļauni; viņa sieva pamazām nonīkst, pats viņš slimo un raksta bez pārtraukuma, katru rindu veidodams ar vislielāko piespiešanos. Arī ar otro izdevumu ,,Laikmets” neveicas.

Otrreiz laimīgi apprecējies, viņš tomēr spiests glābties no kreditoriem un bēgt uz ārzemēm. Tikai no turienes atgriezies, Dostojevskis iespēj uzsākt puslīdz nodrošinātu un mierīgu dzīvi, jo viņa darbi izplatās arvien plašāk un līdz ar to pieaug arī honorārs. Bez beletristiskiem sacerējumiem Dostojevskis atkal nododas arī žurnālistikai, rediģēdams ,,Pilsoni” un pāra gadus izdodams savu ,,Rakstnieka dienasgrāmatu”.

Šajā laikā it sevišķi spilgti sāk izpausties Dostojevska nenosvērtais raksturs, kas no viena ekstrēma krīt otrā. Visrupjākā veidā viņš nolamā sava paša citreizējo apsveicēju un ceļa pašķīrēju Beļinski, aizstāv slavofilisma ekstrēmi reakcionāro doktrīnu, mēģina pārliecināt, ka dzimtbūšana ir tā ideālākā iekārta, kur ļoti labi iespējamas tikumiski jaukas attiecības starp muižniekiem un zemniekiem, runā par Konstantinopoles iekarošanu un tamlīdzīgām patriotu idejām, ar kurām izpelnās administrācijas un cenzūras pilnīgu uzticību. Dostojevska runa Puškina svētkos Maskavā un romāns ,,Brāļi Karamazovi” paceļ viņu līdz tam vēl Krievijā nepiedzīvotos slavas augstumos, kuros viņš arī nomirst, fiziski galīgi novārdzis un izmocīts.