Fobijas un cilvēkdrošība no socioloģiskā skatījuma

Fobijām ir jāpievērš liela uzmanība, jo ne viens nevar būt pilnīgi drošs, ka arī viņam nav fobiju. Fobijas ir nopietni jāpēta un jādiskutē par tām, jo sabiedrībai ir jāzina cik lielus draudus tās rada. Mums sociologiem ir jāiedziļinās, lai varētu nākotnē veikt pētījumus un sniegt palīdzību. Kā arī mums jāpievērš uzmanība cilvēkdrošībai, kā tā ietekmē indivīdu attīstību, kādos aspektos bailes šeit ir raksturotas

Darba mērķis: analizēt un zinātniski pamatot fobijas un to attīstību, ko tās mums sniedz. Parādīt saistošos un atšķirīgos aspektus starp fobijām un cilvēkdrošību, atspoguļot, to ko mums sniedz cilvēkdrošība.

Lai sasniegtu sava darba mērķi, autorei ir nepieciešams atrisināt šādus uzdevumus:

2. izvēlēties atbilstošu metodi ar kuras palīdzību varētu veikt pētījumu un izpētīt fobiju problēmas, kā arī cilvēkdrošību;

Lai izvirzītu hipotēzi ir jāveic doto uzdevumu analīze.

Bailes vai tās pašas fobijas attīstās jau bērnam piedzimstot, tās rodās no kaut kādiem noteiktiem faktoriem.

Dīvaini, kad bērni dažreiz nebaidās uzkāpt uz jumta vai ieķerties kokā, taču nejauši līdz asarām noblīstās animācijas filmu biedēkļiem. Kādas bailes ir normālas, un kādas jau ir nervu traucējošas.

Dažreiz pieaugušie domā, kad neiroze un depresija ar vecumu ir saistītas slimības. Diemžēl, bērni ar tām slimo bieži un arī pieaugušos ar neirozi bieži sāk parādīties par bērnībā pārdzīvotiem notikumiem. No kā baidās bērni? Veselu bērnu bailēm visu laiku ir reāls pamats: tās ir īstas dzīves situācijas, ietekme no filmām, šausmu stāsti un citi ietekmējoši faktori. Zīdainis līdz gadam satrūkstas izdzirdējis skaļu, stipru skaņu vai ierauga tuvojamies lielu mantu, lietu vai siluetu. Viena gada vecumā tie kļūst jūtīgi mammas emocijām: kad viņa smaida, bērni ir mierīgi, kad viņa ir nobijusies, arī bērns baidās un izjūt šīs emocijas. 2 – 3 sāk baidīties no sāpēm, ārstiem, sliktu pasaku personāžiem. 6 – 7 gados sāk saprast savu nāvi un tuvinieku zaudējumu gadījumus. Skolēni sāk baidīties no tā. Kas saistīts ar jaunu – sociāli – lomu: sliktām atzīmēm.

Visas šīs minētās bailes īstenībā ir parastas, saprotamas. Tās mazāk vai vairāk pastāv visiem bērniem. Tādēļ ļoti svarīgi ir taktiskas un saprotošas vēcāku attiecības. Piemēram, ja bērns baidās viens aizmigt tumsā, nekādā gadījumā nepalieciet to vienu un atstājiet gaismu. Ja bērns nesagaida vecāku saprašanu, viņš noslēdzās sevī un pats mēģina rast izeju. Un ja nesanāk, tad bailes pāriet fobijā.

Fobijas ir lipīgas un uzbāzīgas bailes. Bērni neuzticas sev, kļūst klusi vai arī otrādi, ļoti agresīvi un impulsīvi. Bet no vienas puses viņi saprot, ka nav pamata baidīties, taču no otras puses, nekādi nespēj no tās sajūtas šķirties. Pašas populārākās bailes ir: klaustrofobija (slēgtu telpu bailes), sociofobija (kontaktēšanās bailes), nozofobija (bailes saslimt un arahnofobija ( bailes no zirnekļiem un citiem kukaiņiem). Fobija ir neirozes simptoms.