Fobiju faktors masu apziņas veidošanā

Akadēmiskie izdevēji, zinātniski redaktori un atbildīgie par reklāmām kādas konferences beigās ieturēja pusdienas. Tā bija rosību kompānija. Kāda redaktore ieinteresēja pārējos ar stāstu par savu iepriekšējo darbavietu, kuru viņa, būdama Avon kosmētikas izplatītāja, zaudēja, kad nozaga kādai klientei kosmētikas somiņu. Visi noskatījās uz viņu ar izbrīns. „Somiņa lidoja man tieši virsū”, viņa teica, paskaidrodama situāciju. Šī pašpārliecinātā, saprātīgā sieviete cieta no ornitofobijas un nevarēja atrasties vienā telpā ar lidojošiem putniem.

Viens no redaktoriem noklausījās šo stāstu ar īpašu interesi. „Es saprotu, p[ar ko jūs runājat”, viņš iejūtīgi teica. Viņš pats baidījās no tauriņiem un kodēm, un abi uzsāka sarežģītu diskusiju par to, cik nepatīkams ir spārnu vēzienu skaņa. Arī pārējie iesaistījās diskusijā un sāka salīdzināt viņu baiļu stiprumu. Kāds priekšnieks atzinās, ka baidās no augstuma un uzstāšanās publikas priekšā, kā arī no zirnekļiem un lidošanas.

Sarunas laikā četriem cilvēkiem no divpadsmit, kas atradās telpā, tika atklātas piecas fobijas. Nav šaubu, ka psihologs individuālā sarunā ar katru klātesošo būtu sazīmējis vēl daudz vairāk fobiju, tas ir, daudz specifiskākas. Fobiju apspiešana brīvā, nepiespiestā vidē, kaut vai pie galda restorānā, palīdz atrast dabisku ceļu problēmas atrisinājumam.

Zinātniekiem nevajadzētu iespaidoties no šaubīgiem pētījumiem, tomēr to rezultāti ir ļoti pārsteidzoši. Kad grupa sāka runāt par fobijām, uzmanība tika vērsta uz bailēm ko aprakstīja cilvēki. Nejauši, ka ir sastopamas savdabīgas bailes no pogām, vates vai tapetēm, un saruna varētu pievērsties šai tēmai. Bet vairākums cilvēku baidījās no kādā noteiktām situācijām vai radībām. Viņi baidījās no zirnekļiem, čūskām, tumsas, plaša vai šauras telpas. Dzīvas radības un situācijas nerada reālas problēmas Rietumu pasaulē šodien, bet tā varētu būt dzīvībai draudīgas, ja mēs nedzīvotu pašreizējos komforta apstākļos.

Viņi uzskata, ka, tuvāk izpētot šo problēmu, varētu iegūt nozīmīgus datus fobiju izprašanai. Viņi apgalvo, ka lietas, no kā mēs nepamatoti baidāmies, šodien varētu būt liktenīgas mūsu aizvēsturiskajiem senčiem. Zirnekļa vai čūskas kodiens var nogalināt, tumsā var slēpties kādas briesmas, protams, ka ir jāizvairās no situācijas, kad kāds dzīvnieks tevi ir iedzinis bezizejā. Pretstatā tam lietas, kas reāli var mūs šodien nogalināt – automašīnas, ieroči vai cigaretes , daudz retāk izraisa tik stipras bailes.

Bailes ir daudz vieglāk izprovocēt ar lietām, kas apdraudēja pirmatnējos cilvēkus, kad viņi pārguruši klejoja pa Āfrikas plašumiem.

Evolucionisti izvirza teoriju, ka baiļu attīstības cēlonis varētu slēpties lielajā neatbilstībā starp dzīvi divdesmit pirmajā gadsimtā un akmens laikmetā.

Bailes no asinīm un ievainojumiem ir ļoti interesants psiholoģisks piemērs tam, ka trauksmei ir arī savi plusi. Cilvēki ar šādu fobiju var zaudēt samaņu, ieraudzīdami kādu negadījumu, kaut vai tikai šļirci vai adatu. Šī ir vienīgā fobija, kas saistīta ar samaņas zudumu. Cilvēks ar agorafobiju, atrazdamies ļaužu pārpildītā ielā, izjūt reiboni vai vājumu, un viņam šķiet, ka tūliņ zaudēs samaņu, bet parasti tā nekad nenotiek. Cilvēks ar agorafobiju ir gatavs bēgt no draudīgas situācijas, viņa asinsspiediens paaugstinās, un tas viņu pasargā no samaņas zaudēšanas. Un otrādi: tie, kas baidās no asinīm un ievainojumiem, redzot asiņainu skatu, asinsspiediens parasti pazeminās, un viņi bieži vien „atslēdzas”.