„Tumša nakte, zaļa zāle,
Laukā laidu kumeliņu.”
Domājams, ikviens ne reizi vien dzirdējis un arī pats dziedājis šos vārdus. Latvieši izsenis bijuši dziedātāji. Un visu dziesmu pamatā, protams, ir nekas cits kā vien mūsu pašu senču tautas folklora – teikas, pasakas, sakāmvārdi, parunas, tautasdziesmas. Tomēr šķiet, ka lēnām šī bagātība izsīkst, latviešu tradīcijas un paražas pārņem ārzemju mūzika, literatūra, kultūra. Rodas loģisks jautājums – kāpēc tā?
Skatoties no tīri vēsturiska aspekta, Latvijas teritoriju jau izsenis kāds centies iekarot, pārņemt varu pār tās pamatiedzīvotājiem. Tomēr tā īsti laikam nevienam tas nav izdevies. Mūsu patieso ticību (pagānismu) nespēja sagraut pat kristietības varmācība. Lai arī kā krustneši centās mūs kristīt, latvieši nomazgājās upē un... bija uzticīgi tikai savām dievībām – Dieviņam, Laimai, Mārai, Dēklai un citiem. Tomēr tas nebija viegli, ņemot vērā uzspiestos apstākļus.
Pieminot vārdu „folklora”, daudzu sejās mūsdienās parādās smīns – sak, vai tad nu es kāds vakarējais, ka par folkloru interesēšos? Bet vai kādam no šiem (pārsvarā jauniešiem) ir ienācis kādreiz prātā, kas īsti ir mūsu senči un cik smagi viņi cīnījās, lai šodien šeit varētu dzīvot mēs? Domājams, ka ne. Bet, ielūkojoties dziļāk, piemēram, manuprāt, izplatītākajā folkloras paveidā – tautasdziesmās – , itin skaidri varam manīt, cik daudz senlatviešiem nozīmējusi sava zeme. Laikam jau ne pa velti mūsu tautas daiļradē ir tik daudz kara dziesmu. Karavīri lūdz savas mātes, Dieva svētību, skumst, atstādami dzimtās mājas un ģimeni. Mātes ikreiz cer sagaidīt savus bērnus atpakaļ, tomēr, kā vēsta tautasdziesma:
„Kas redzēja rīta zvaigzni
Vakarā uzlecam?
Kas redzēja pārejam
Karā dotu bāleliņ?”
Bet, neņemot vērā vēsturiskos notikumus, ir taču arī citi iemesli, kādēļ patiesam latvietim vajadzētu novērtēt mūsu pašu folkloru. Nevienai citai tautai taču nav tik skaistas, oriģinālas, bagātīgas tautasdziesmu, pasaku, teiku, mīklu, sakāmvārdu, ticējumu, gadskārtu rituālu un valodas vācelītes. Ir grūti pat saskaitīt, cik daudz tā visa mums ir. Mēs taču ar lepnumu sakām: „Jā, es esmu latvietis!” Bet, kad jautā par mūsu pašu vēsturi, nezinām nekā. Skumji, bet tā nu tas ir. Šī bagātība ceļojusi no paaudzes paaudzē vispirms mutvārdos, pēc tam arī rakstiski. Un tā ir izdzīvojusi līdz mūsdienām – līdz vienaldzīgajam tehnikas un karjeras laikmetam. Vai tiešām mēs būsim tā paaudze, kur viss apstāsies, kur beigsies senču mantojums?
