Fotogrāfijas stāsts

aiz loga aizsteidzas iela. (un neizprotami, kāpēc man liekas, ka viņš dzīvo tieši septītajā stāvā un vietā, kur varētu steigties iela). šī viņam ir jau trešā bezmiega nakts, kāds teiktu, ka nakts ar nomoda murgiem, bet viņam tas ir iedvesmas laiks. klusās dabas, cilvēku portreti, ielu skati no istabas loga (naktīs, dienās, rītos). ota viegli slīd pār balto papīra lapu, un viņš jūtas tā, it kā mazās pasaulītes pie viņa istabas sienām atdzīvotos. trīsdesmit trīs gleznojumi, bija spriedis kāds mākslas eksperts, bet bez mākslinieciskās vērtības, bez temata un motīva, bez ievadvārdiem, ko varētu sacīt tiem, kas varbūt pat iegrieztos nomaļas mākslas galerijas ēkā, lai baudītu, kāda amatiera mākslinieka bezmiega nakšu darbus. nē, tas komercijai neder. industrijai tas vispār ir bezcerīgi. un par dvēselītēm neviens tā īsti nepiedomā.

kādam viņš liktos atbaidošs. ne gluži viņš, bet viņa spēja parādīt savas sāpes. ar otu, ar vaibstiem, ar darbiem. arī toreiz tas mākslas eksperts pārsteidzoši ilgi lūkojās viņa gleznojumā, ar nosaukumu galvas sāpes.