Fricis Bārda

1905. gadā viņš dodas uz Tērbatu, lai studētu filozofiju, bet viņa studijas pārtrauc karš. Dzejnieks atgriežas Rīgā, nododas rakstīšanai. Pēc gada Bārda aizbrauc uz Vīni, lai kā brīvklausītājs studētu Vīnes universitātes filozofijas fakultātē. Šo studiju laikā padziļinās viņa ideālistiskais pasaules uzskats, viņš iepazīstas ar slavenu domātāju darbiem. Te sākas aizraušanās ar Bergsona, Šopenhauera, Platona, Nīčes, Kanta idejām. Viņu ietekmē Bergsona intuitīvā filozofija, arī citu darbi.

Platona idejas arī aizgūst, bet daiļradē tās parādās vēlāk.

1911. gadā iznāk viņa pirmais dzejas krājums “Zemes dēls”, 1923. gadā ( jau pēc viņa nāves ) – otrs “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam”. Gara vertikāli Friča Bārdas dzejā šis Dzīvības koks arī ievelk – lapotne, kas tiecas uz debesīm un viss koks simbolizē cilvēka atrašanos starp dabas nolēmumu un cilvēka paša radīto, reālo un nereālo.

Fricis Bārda no dzīves aiziet 1919. gada 13. martā, atstādams mums savus brīnišķīgos darbus un tik daudz neatbildētu jautājumu.

Pirmais dzejolis “Raibais pavediens” iespiests 1902.gadā. Topošais dzejnieks bija pazīstams ar tolaik jau pazīstamajiem literātiem – J.Jaunsudrabiņu, A.Austri, K.Skalbi u.c., arī pats sāk intensīvi publicēt savus dzejoļus. Visvairāk viņu piesaista ideālisma filozofija (F.Nīče un A.Bergsons) un vācu modernā dzeja. Jebkurā daiļradē viņš meklējis dziļas domas un idejas un pratis modināt interesi un izpratni citos cilvēkos. F.Bārda, tāpat kā J.Poruks un Aspazija, bija dzimis romantiķis un arī vēlas būt nereāls, jo tādam “smalkāk un dziļāk viss svērts”. F.Bārda romantismu novērtē kā augstāko, nekad nezūdošo mākslas virzienu, kas pievēršas pašam galvenajam – cilvēka dvēselei un tās būtības dziļumiem. F.Bārda dzīvi redz sadalītu pretstatos, un dzejnieka sirds dalīta starp divām pasaulēm – starp zemi , kur saldi dzied vecvecais zemes gars, un debess, kur zvaigznēs mūžība dzied. Viņa pirmā dzejoļu krājuma “Zemes dēls” tāda paša nosaukuma dzejolī liriskais varonis ir nevis parasts zemes dēls, bet gan cilvēks ar zvaigžņu dvēseli. Savas dziesmas viņš dzied gan smilgām un zālei, gan vējam un zilajai tālei, bet tam visam pāri paceļas baltā brīnumu pils (augstākie ideāli), neprāts (romantiskais nemiers) un sirds, “kam gaisma dzisa” (melanholiskas izjūtas).

F.Bārdas talants vispilnīgāk atklājas dabas dzejā. Viņš neapraksta, bet izveido īpašu dabas skaistuma pasauli, tā ir brīnumu pilna. Tāpēc arī visas norises dabā attēlotas kustībā, personifikācijās (“dienas krīt kā āboli”). Īpaši tuvu dzejniekam ir dzimtenes baltie bērzi, kuru dziesma ir tikpat dažāda kā debess un vēji. Bērzi ir gaišāko sapņu, dzimtenes un laimes simbols. Dziļi izjuzdams dabu, dzejnieks vēlas to saudzēt.

F.Bārda lieto daudz deminutīvus. Kā visi romantiķi F.Bārda tiecas prom no reālās dzīves sapņu pasaulē, bet tomēr viņš šķir reālo no nereālā.

Arī mīlestība ir kā F.Bārdas aicinājums. Cilvēks mīlot ir Mūžīgās gaismas apmirdzēts. F.Bārda ir izveidojis arī savu sapņu tēlu – romantisko zvaigžņu meitu, pēc kuras ilgojas zemes dēls. Dzejnieks tiecas apvienot laicīgi ar mūžīgo, arī dzīvību un nāvi. Nāve nav iznīcība, bet gan jaunas dzīves aizsākums..