Fricis Bārda – dzīve un daiļrade

1905. gadā viņš dodas uz Tērbatu, lai studētu filozofiju, bet viņa studijas pārtrauc karš. Dzejnieks atgriežas Rīgā, nododas rakstīšanai. Pēc gada Bārda aizbrauc uz Vīni, lai kā brīvklausītājs studētu Vīnes universitātes filozofijas fakultātē. Šo studiju laikā padziļinās viņa ideālistiskais pasaules uzskats, viņš iepazīstas ar slavenu domātāju darbiem. Te sākas aizraušanās ar Bergsona, Šopenhauera, Platona, Nīčes, Kanta idejām. Viņu ietekmē Bergsona intuitīvā filozofija, arī citu darbi.

Platona idejas arī aizgūst, bet daiļradē tās parādās vēlāk.

1911. gadā iznāk viņa pirmais dzejas krājums “Zemes dēls”, 1923. gadā ( jau pēc viņa nāves ) – otrs “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam”. Gara vertikāli Friča Bārdas dzejā šis Dzīvības koks arī ievelk – lapotne, kas tiecas uz debesīm un viss koks simbolizē cilvēka atrašanos starp dabas nolēmumu un cilvēka paša radīto, reālo un nereālo.

Fricis Bārda no dzīves aiziet 1919. gada 13. martā, atstādams mums savus brīnišķīgos darbus un tik daudz neatbildētu jautājumu.

F. Bārdam piemīt īpašība apcerēt, idealizēt visādas īpašības un domas. Nemēdz reālo pārvērst par nereālo. Tas nav nepieciešama, jo katrai dzīves vērtībai ir sava vieta, un mēs esam tikai pakārtoti. Viss notiek mijiedarbojoties ar apkārtējo vidi!

Savā dzejā F.Bārda mīl izcelt parādību kontrastus: debess un zeme, rozes baltās un rozes sarkanās, gars un miesa, tumsa un gaisma, dzīve un nāve u.tml. F.Bārda meklē un atrod izlīdzinājumu. Tāpēc viņa romantiskās dzejas cilvēkam dzīve nav tikai nebeidzama cīņa, bet arī atdzimšanas svētki, dvēseles uzvara. F.Bārdas dzejas galvenie motīvi: Dievs, daba, sapņi, skumjas, mīlestība, pārdomas par dzīvi un nāvi. F.Bārda sevī meklē Dievu, kurš liek viņam darīt labu. Arī daba ir dievišķā atspulgs. Cilvēks nāk no Mūžīgās gaismas un iet uz Mūžīgo gaismu. Šo gaitu simbolizē kosmiskais Dzīvības koks. Cilvēks ir tikai sīks puteklītis, kas atšķīries no kosmosa, no Dieva, bet nav lieks.

F.Bārdas talants vispilnīgāk atklājas dabas dzejā. Viņš neapraksta, bet izveido īpašu dabas skaistuma pasauli, tā ir brīnumu pilna. Tāpēc arī visas norises dabā attēlotas kustībā, personifikācijās (“dienas krīt kā āboli”). Īpaši tuvu dzejniekam ir dzimtenes baltie bērzi, kuru dziesma ir tikpat dažāda kā debess un vēji. Bērzi ir gaišāko sapņu, dzimtenes un laimes simbols. Dziļi izjuzdams dabu, dzejnieks vēlas to saudzēt.