Fricis Bārda: latviešu literatūras klasisks dzejnieks

Bārda Fricis (1880.25.I Pociema pag. Rumbiņos 1919.13.III Rīgā, apbedīts Umurgas kapos) dzejnieks, pedagogs. Skolu inspektors Valmierā 1917 1918 g., Antona Bārdas brālis.

Dzimis saimnieka ģimenē. Mācījies Pociema pagastskolā (1890 92), Umurgas draudzes skolā (1892 95), Limbažu pilsētas skolā (1895 98) un Valkas skolotāju seminārā Rīgā (1898 1901). Strādājis par palīgskolotāju Katlakalna draudzes skolā (1901 05). Bārdas pirmais publicētais dzejolis "Raibais pavediens" laikrakstā "Rīgas Avīze" 1902.12.XI. 1905 rudenī Bārda devies uz Tērbatu, lai studētu filozofiju, taču revolūcijas dēļ universitāte tika slēgta. 1906 IV Bārda devies uz Vīni, kur klausījies lekcijas universitātes Filozofijas fakultātē. Bārda studējis Platona, G.V.F.Hēgeļa, A.Šopengauera un citu filozofu darbus. Īpaša nozīme viņa pasaules uzskata izveidē bijusi F.Nīčes "dzīves filozofijai" un A.Bergsona intuitīvismam. Vīnes periodā Bergmanis iepazinies ar vācu mākslu un literatūru, viņu saistījis J.L.Tīks, Novāliss, R.M.Rilke u.c. Slimības un materiālo grūtību dēļ 1907. Bārda atgriezies Rīgā, kur strādājis A.Ķeniņa reālskolā (1908 13) u.c. privātskolās, bijis žurnāla "Stari" daiļliteratūras nodaļas vadītājs (1907 08). Rakstnieku vakaros 1909.5.XI un 1910.21.I nolasījis savu programmatisko apcerējumu "Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēms" (pilnībā publicēts žurnālā "Vaiņags", 1920, 1 3), kurā iztirzājis romantisma pamatprincipus un vēsturisko attīstību. Romantisma personības koncepcijai tipisko dvēseles duālismu (materiālās un garīgās pasaules pretrunību) Bārda tiecies līdzsvarot, veidojot apgarotas realitātes ideālu; Bārda lirikā tās ietvers klasiskajos kontrasttēlos: zeme zvaigznes. No 1911 Bārda lasījis lekcijas par estētiku J.Dubura dramatiskajos kursos un publicējis periodikā par šo tēmu rakstus "Mīlestība un nāve" (1913), "Mākslas attiecības" (1914), "Prāts un mūžības jautājumi" (1919). Bārda bijis arī aktīvs literārā procesa vērtētājs. 1911 iznācis dzejoļu krājums "Zemes dēls" viens no latviešu neoromantisma spilgtākajiem darbiem. Bārdas dzejas tēlainība konkrēta, viegli tveramās redzes gleznās. Tomēr vienkāršais un ikdienišķais Bārdas dzejā vienmēr eksistē mūžības, kosmiska plašuma perspektīvā. Principiāla nozīme ir laimes neiespējamības apziņai; tā rāda Bārdas dzejas elēģisko tonalitāti, kura nepazūd arī viņa humoristiskajos darbos. 1915. Bārda apprecējies ar P. Puskalni (dzejnieci Paulīnu Bārdu). No 1916 I strādājis Latvijas izglītības biedrības vidusskolā Rīgā. 1917 X pārcēlies uz Valmieru, kur organizējis un vadījis izglītības biedrības vidusskolu un strādājis par Valmieras apriņķa skolu inspektoru.. 1918 vācu okupācijas laikā skolu slēdza; Bārda aizbraucis uz Rumbiņiem, bet rudenī atsācis darbu Latvijas izglītības biedrības vidusskolā Rīgā. Bārda bijis arī latviešu valodas un literatūras docētājs Baltijas tehniskajā augstskolā.