Friedrichs Nīče: mūsdienu filozofs un viņa idejas

Ievads: Nīče ir filozofs, kas mūsdienu pasaules veidošanā ir piedalījies no jau aizpagājušā gadsimta pozīcijām, tomēr ir bijis apbrīnojami iedarbīgs. Filozofijas superstārs, kuram īsti neder neviena kategorija, jo viņš ir dzejnieks filozofijā un domātājs dzejā. Nīči –filozofu ārdītāju zina pat tie, kam par filozofiju ir visai miglains priekšstats.

“Laikā kad klasisko filozofiju nomaina postklasiskā filozofija, Nīče izstrādā filozofiju, kas par galveno atzīst nevis prātu, bet prātam nepakļauto, plūstošo, visaptverošo dzīvi. Nīčes filozofija veidota īpašā literāri izsmalcinātā stilā bez centieniem sistematizēt domas vai novērst pretrunas. Viņa mācībā skatāmi pieci mezglu punkti: nihilisms, visu vērtību pārvērtēšana, pārcilvēks, varasgriba, mūžīgā atgriešanās.”

Biogrāfija un darbi: Frīdrihs Vilhelms Nīče(1844 1900) dzimis mazā Vācijas pilsētiņā Rokenē pie Lucenes. 1864. gadā iestājies Bonnas universitātē, lai studētu teoloģiju un filoloģiju, bet viņu pašu vairāk interesēja filozofija disciplīna, uz kuru viņš koncentrēja klasiskos un bībeliskos tekstus. Īpašu iespaidu atstāja A.Šopenhauera uzskati, kuros Nīči īpaši fascinēja viņa mūzikas un mākslas izpratne. 1868. gadā Nīče iepazīstas ar komponistu Rihardu Vāgneru un šī pazīšanās ietekmē Nīči ļoti ilgi viņš īpaši uzsvēra Vāgnera nozīmi kultūrā. Šajā laikā arī Bāzeles universitāte Nīčem piedāvāja darba vietu klasiskās filoloģijas fakultātē.

1870. franču prūšu kara laikā Nīče strādāja hospitālī palīdzot rūpēties par ievainotajiem, kur arī saslima ar infekciju slimībām. Turpmāk visu atlikušo mūžu viņš cieta no veselības problēmām un slimību saasinājumiem.

Šopenhauera un Langes ietekmes, klasiskās filoloģijas studijas, Vāgnera iedvesma, vilšanās sava laikmeta vācu kultūrā radīja “Traģēdijas dzimšanu”(1872). No 1880. līdz sabrukumam 1889.gada janvārī Nīče dzīvoja klejodams, bez pavalstniecības. Šie “nomada” gadi deva filozofijai viņa galvenos darbus, tādus kā ”Rītausma”(1881), “Tā runāja Zaratustra”(1883 85), “Aiz labā un ļaunā”(1886), “Morāles ģenealoģija”(1887). Pēdējā aktīvajā 1888.gadā Nīče sarakstīja “Garu mijkrēsli”, “Vāgnera gadījumu”, “Antikristu”, “Ecce homo”, “Nīče pret Vāgneru”.

1889. gadā Turīnā Nīče pārcieta garīgu sabrukumu, kas viņu uz atlikušo mūžu padarīja par invalīdu. Īstais Nīčes slimības iemesls paliek neskaidrs.