Frizūru vēsture

Sievietes centās imitēt viņas sarkanos, lokainos matus, lietojot dažādas receptes matu balināšanai. Dažas no šīm receptēm sastāvēja no ļoti dīvainiem elementiem, piemēram, urīna. Neīsti mati un parūkas parasti lietoja šajā gadsimtā, jo ar tām bija vieglāk tikt galā. Īsāk sakot, sīki izstrādātas matu rotas bija modē tieši Elizabetes periodā.

Matu rota, kas zināma kā “snood”, kura bija matu tīkliņa paveids, bija ļoti populāra. Matu sakārtojumi, kuru izskats atgādināja matus, kuri sakārtoti maisā, tika veidoti ar plāna, melna zīda, tīkliņu un zeltītu rotājumu palīdzību.

Itālijā 16.gs. moderns bija matu sakārtojums, kuru dēvē par “balzo”, tas bija ļoti līdzīgs “snood”. Tā bija liels savākts maiss, parasti veidots no gofrēta auduma. No priekšas tas izskatījās, kā rullis, kurš uzvilksts pār matiem un tā lielākā daļa bija galvas aizmugurē.

18.gs. vīrieši turpināja nēsāt parūkas, bet parasti mazākas un gaišākas. Tiesnešiem, armijai un flotei bija pašiem sava stila parūkas. Daži vīrieši nēsāja paši savus matus.

18.gs. sākumā sievietes nēsāja lokainas frizūras, pūderētas un dekorētas ar vītnēm, vai lentēm. Vidējo kārtu sievietes un sievietes mājas apstākļos nēsāja mazas aubītes. 1770.g. frizieri veidoja frizūras no zirgu matiem un stiepļu skeletiem, ieziežot ar pomādi, vai pūderējot tās. Tās bija ekstravaganti rotātas ar lentām, dārgakmeņiem. Šādu frizūru izveidei bija nepieciešamas vairākas stundas katru trešo nedēļu.

Ampīra laikā valdīja vienkāršība, vismaz pēc renesanses un baroka laika, šīs frizūras noteikti varēja uzskatīt par vienkāršām. Šī laika frizūras bija daudz ietekmējušās no senajiem laikiem. Gan vīrieši, gan sievietes grieza matus ļoti īsus, kā Romas imperātori, vai sievietes sagrieza matus grieķu mezglos ar īsām lokām, ierāmējot seju, vai vēl vēlāk matus pina smalkās pīnēs ap galvu. Valkāja arī krāsotas parūkas.

Pakāpeniski, kā vīrieši kļuva vairāk iejaukti tirdzniecībā un sakaros, viņi pavadīja daudz mazāk laika rūpējoties par matiem. 19.gs. viņi tos uzturēja īpaši īsus, dažkārt lokoja un iezieda ar īpašu eļļu.

1940.g. sievietes turpināja sekot pašu izvēlētajiem elkiem. Uzsverot matu sakārtojumā atturīgu un nosvērtu romantismu un sievišķību. Maigas, krītošas lokas līdz pleciem, vai garas, viļņainas dabiska izskata šķipsnas. Protams, šie matu sakārtojumu stili būtu gājuši līdzi laikam, ja nebūtu kara laiks, kas piespieda sievietes pieturēties pie daudz vienkāršākiem un praktiskākiem matu sakārtojumiem. Daudzas sievietes strādāja uz lauka, vai ražošanas fabrikās. Tā kā šampūns nebija būtiskākā prece bija grūti sekot modei. Parasti sievietes nēsāja matus bizē, kas sagriezta gredzenā uz pakauša.