Futbola vēsture, taktikas attīstība un spēles noteikumu nozīme

1925. gadā FIFA (Starptautiskā Futbola federācija) nolēma sakārtot noteikumus situācijai „būt aizmugurē”. Līdz tam noteikumi pieprasīja, lai joslā starp uzbrucēju un vārtu aizsardzības līniju parādītos vismaz trīs pretspēlētāji. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem, pietika ar diviem. Uzbrucējiem šī izmaiņa bija visai izdevīga, kamēr aizsargiem sagādāja ne mazums rūpju. Lai labāk izmantotu jaunos noteikumus, angļu komandas „Arsenal” šefi 1930. gadā izdomāja jaunu spēles taktiku, sauktu par „WM”, kas sacēla milzu trauksmi pasaules stadionos. Spēlēju izkārtojums bija pēc sistēmas

1953. gada 23. novembrī slavenajā Vemblija stadionā angļiem pretim stājās ungāru izlase ar revolucionāri izkārtotu komandu: divi vidējie uzbrucēji, divi malējie, divi pussargi, četri aizsargi. Ungāri demonstrēja pilnīgi jaunu spēles izpratni, kuru raksturoja negaidīti pārskrējieni. Pretinieka komandu, kura spēlēja pēc vecās „WM” sistēmas, viņi vārda tiešā nozīmē izšķaidīja uz visām pusēm, angļu vārtos dāsni iesitot pusduci bumbu: spēles beigās rezultāts bija 6 : 3 ungāru labā.

Aptuveni piecus gadus vēlāk pasaules meistarsacīkšu laikā Zviedrijā Brazīlijas komanda ar pilnu atdevi lika lietā šo aizraujošo ungāru izgudrojumu, tā izpelnoties nedalītu skatītāju interesi.

Tomēr katra darbība izsauc pretdarbību. Ņemot vērā, ka nu jau visas komandas ar lielākiem vai mazākiem panākumiem pielietoja izkārtojumu „4 – 2 – 4”, speciālisti sāka domāt par jaunas spēles taktikas ieviešanu. Ap 1960. gadu reakcija sekoja no Milānas kluba „Inter” puses. Kluba treneris argentīnietis Helenio Herera radīja jaunu un oriģinālu aizsardzības veidu, itāliski dēvētu par „catanaccio”, pret kuru cieta neveiksmi visi pretinieku uzbrukumi. Šī shēma radīja jaunu spēlētāja tipu, t.s. libero jeb brīvo aizsargu, bez striktas piesaistes konkrētam uzdevumam aizsardzībā. „Catenaccio” shēma ir šāda: trīs uzbrucēji, divi pussargi, četri aizsargi un aiz viņiem libero – spēlētājs, kurš atbrīvots no individuālas pretinieka spēlētāja piesegšanas un kuram uzticēts „slaucīt” visu aizsargājamo spraugu un palīdzēt grūtībā nokļuvušiem komandas biedriem.

„Catenaccio” un „libero” futbolā ieviesa jaunu, līdz tam nepazīstamu spēles veidu, kas balstījās uz ātru pretuzbrukumu un kustīgu aizsardzību. Tiesa gan, skatītājiem tas bija mazāk interesants, jo uzbrukumi pārāk bieži beidzās bez gūtiem vārtiem, bet pati spēle – ar minimālu iesisto bumbu skaitu.

Kompromisa meklējumi starp uzbrūkošo sistēmu „4 – 2 – 4” un vairāk vai mazāk izteikto aizsardzības „catanaccio” noveda pie jaunas spēles sistēmas izveides, „4 – 3 – 3”.

Trīs uzbrucēji, trīs pussargi, trīs aizsargi un slavenais libero, brīvāks nekā jebkad agrāk. Vienmēr gatavs nākt palīgā aizsargiem, viņš zināmā nozīmē kļuvis arī par komandas izšķirošo spēlētāju, kurš bez īpašām grūtībām veic biežus un negaidītus ieskrējienus pretinieku vārtu virzienā.

Libero gan radās Itālijā, taču visizteiksmīgākais šī tipa pārstāvis bija Francs Bekenbauers, savu unikālo spēju dēļ iesaukts par „ķeizaru”

Laukuma izmērus galīgi noteica 1899. gadā. Futbola sacīkstes notiek taisnstūra formas laukumā ar minimālo garumu 90 metri un maksimālo 120 metru, un platumu no 45 līdz 90 metriem. Katrā gadījumā spēles laukuma garumam jābūt lielākam par tā platumu.

Starptautiskām sacensībām noteikti šādi maksimālie un minimālie izmēri: garums no 100 līdz 110 metriem un platums – 64 un 75 metriem.

Spēles laukumu gandrīz vienmēr klāj zāle, taču tie var būt arī izdedži vai mākslīgais zālājs, ar kādu laukumu agrāk mēdza segt, piemēram, ASV un Kanādā, bet tagad pasaules prakse rāda, ka mākslīgais zālājs ir sastopams ikvienā laba līmeņa stadionā.