G Merķelis "Latvieši"

„[..]Latvietim važas iegriezušās līdz pat dvēselei; ar dragātu garu viņš guļ zemē, līdz viņu uzraus kājās drudzis.” vai arī viņš paliks guļot zemē, garīgs bezspēks būs viņu pārņēmis. Tā vispārīgi latvietis izskatās dzimtbūšanas laikā pakļauts un nomocīts līdz nāvei. Viņa dvēselei kāds pārkāpis pāri, bet viņš joprojām jūt, kaut arī izliekas bezjūtīgs kā lieta. Latvietis dzīvo rijās, kas ir : „ salmiem apjumtas būdas bez skursteņiem un logiem un ar tik zemām durvīm, ka tikai saliecoties var ieiet pa tām[..]”, bet neskatoties ne uz ko, šais mājās notiek rosība, jo latvietis nepadodas līdz ar pirmo neveiksmi, viņš cer un cīnās par to labāko, kaut arī istabas ir tik pilnas ar dūmiem, ka var nosmakt. Visi dzīvo kopīgi kalpi, strādnieki, ģimene: „[..] turpat arī vistas, cūkas un suņi[..]” Mūsdienu latvietis tā nevarētu, viņš tad labprātāk izvēlētos dzīvot kūtī, bet viens. Mēs esam kļuvuši tik pedantiski, ka ar šausmām tagad noskatāmies uz to, kas reiz ir noticis, bet latvieši bija ļoti pieticīgi un komfortam nevajadzēja daudz.

Lai arī apģērbs bija neizsakāmi pieticīgs, trūcīgs, visvairāk latvieti ataino viņa izskats. Tas parāda, cik nežēlīgi pret viņiem izturējās „Ieskaties tiem sejā! Pārvērstās , drūmās sejas jums ņirdzīgi stāsta par badu, bezjūtību un gļēvu verga darbu.”